Vizināšanās ar kamanu suņiem ne tikai ziemeļos Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Auksta ziemas diena, sniega klātas pļavas un mežs. Šos skatus var izbaudīt ne tikai pastaigājoties, slēpojot vai vienkārši sēžot mašīnā. Bet arī nedaudz citādāk – braucot kamanu suņu vilktā pajūgā. Parasti šāda izklaide asociējas ar tāliem ziemeļiem, taču tas ir iespējams arī mūsu platuma grādos.

Vizināšanās ar kamanu suņiem ne tikai ziemeļos 2 attēli Atvērt

Foto: «Apollo»

Kā tas notiek. Pilsētnieka stāsts

Kādā saulainā sestdienas rītā devos izbaudīt šo izklaidi uz Garkalni pie četru Sibīrijas haskiju saimnieces Gundegas. Satiekoties ar suņiem, nevar nepamanīt viņu dzīvesprieku, taču, tiklīdz kā iejūgti kamanās, viņi nepacietīgi mīņājas, smilkst un gaida, kad bremzes kamanām tiks atlaistas un viņi varēs traukties pa sniega klāto ceļu.

Brauciens sākas mežā, pie dzelzceļa pārbrauktuves. Suņi tik ļoti grib skriet, ka ir grūti noturēt kamanas uz bremzēm. Taču tiklīdz kā bremzes atlaiž, tā suņi ar visu spēku raujas uz priekšu – ātrums var sasniegt pat 30 kilometrus stundā.

Vadīt kamanas nav grūti, taču nepieciešama arī līdzsvara izjūta. Suņus ik pa laikam nepieciešams uzmundrināt, uzsaucot «Aiziet». Ja ceļš ir līkumains, tad arī jāzina komandas, lai suņi grieztos pa labi, vai pa kreisi. Taču, ja trase ir taisna un ir nelieli līkumi, pietiek tikai ar «Aiziet». Ja sanāk braukt pret kalnu, suņiem noteikti ir jāpalīdz, atsperoties ar vienu kāju, vai nolecot no kamanām un paskrienot blakus, taču nekādā gadījumā nedrīkst atlaist kamanas, jo tad suņus nepanākt.

Brauciens ir ātrs un četru kilometru distance paiet nemanot. Pēc brauciena suņi, lai gan noguruši, vēl priecīgi vārtās pa sniegu, taču tikuši atpakaļ mājās, siltumā, dzīvnieki ātri vien saritinās kamoliņos un aizmieg.

Vulfas stāsts
Četru Sibīrijas haskiju saimnieces Gundegas pieredze

Viss sākās ar skaistu bildi, kas tika izgriezta un pielikta pie ledusskapja. Mums pretī raudzījās Sibīrijas haskija kucēna mīlīgā sejas izteiksme...

Un kādu dienu pagalmā no mašīnas tika izcelts mazs melnbalts kunkulītis. Tā mūsu mājā ienāca Vulfa (ciltsrakstu vārdā Caket Snow, kas nozīmē – sērsna). Vulfa patiesībā sākumā bija dzīvokļa suns un tam lieliski pielāgojās. Lai arī šobrīd viņas ikdiena paiet svaigā gaisā savā voljērā, joprojām viņas mīļākā vieta ir gulta, un tā tuvāk spilvenam.

Un Vulfa noteikti bija iemesls tam, lai mēs pārceltos no pilsētas dzīvokļa uz māju ar plašu teritoriju, kur sunim izskrieties. Bet viss jau nav tik vienkārši. Haskijs nav no tiem suņiem, kuru var, mājās atbraucot, brīvi palaist no siksnas, lai tas izskrienas. Tad saimniekam adrenalīna deva sagādāta, meklējot pa tuvāko un tālāko apkārtni savu mīluli. Labi, ja viss labi beidzas, bet internets mudž no sludinājumiem par pazudušiem haskijiem.

Sapratām, ka vienkārši paskraidīt Vulfu nevaram laist. Nu tad gājām garās pastaigās, bet likās: sunim enerģijas ir tik daudz, ka mūsu pastaigas ir kā piliens jūrā. Atnākot mājās, ja suns netika nodarbināts, tas raka bedres, grauza apavus un darīju visu pārējo, par ko saimnieks nu nemaz nebija iepriecināts.

Par laimi, Latvijā viesojās kāds treneris no Krievijas, kurš mūs iepazīstināja ar sporta veidiem, kas tik ļoti piemēroti arī šai šķirnei. Un tad jau papildus tika meklēta informācija par Sibīrijas haskija patieso būtību... kamanu vilkšanu. Līdz kamanām vēl bija tāls ceļš ejams, sākām mēs ar vienkāršu apmācību – vilkt. Vulfa jau gan vairs nebija nekāds kucēns, bet vilkšanas instinkts viņai bija. Iegādājām piemērotu aprīkojumu un sākām treniņus ar velosipēdu. Sākums nebija viegls, bet, pamazām trenējoties, nonācām līdz pirmajām sacensībām Lietuvā. Izrādās, mūsu kaimiņi bija soli priekšā mums šajā jomā, bet rezultātā Latvijas delegācija, kas pirmo reizi startēja bezsniega sacensībās ar velosipēdiem, atgriezās ar godalgotām vietām. Bijām labi pastrādājuši.

Un tad pienāca brīdis, kad Vulfa laida pasaulē savus trīs brašos bērnus – pelēci Eminence Grey jeb Emi, brašuli Caruso un meitiņu peciņu Esprit. Kucēni jau auga, brīvajā skrējienā turoties līdzi mammai Vulfai. Viņu skriešanas vēlme tika attaisnota ar suņu gardumiem. Tad nāca iepazīšanās ar ekipējumu. Suns pie iemauktiem jāradina jau no mazotnes, lai saprot, ka tas nav nekas slikts. Protams, šie nav suņi, kuriem patīk ģērbšanās (ja ar to var saprast iemauktu uzvilkšanu), un to viņi parāda, kad voljērā ienākam ar iemauktiem – pazūd, kur kurais. Bet, tiklīdz atveras šķūņa durvis, tiek izstumts velosipēds vai kamanas, suņi saprot, ka tūliņ dosimies mežā; gaudošana ir milzīga, kas apklust, tiklīdz suņi sāk skriet.

Kad kucēns sasniedzis apmēram sešu mēnešu vecumu, var radināt to vilkt kādu nelielu smagumu, piemēram, tukšas bērnu ragaviņas, kurās var arī ielikt kādu palielāku malkas pagali. Oficiāli sacensībās suņi var piedalīties, sākot no gada vecuma.

Ja Vulfa mums tomēr vairāk šķiet tāda pilsētniece, kurai labprātāk patīk silta istaba un gulta, viņas kucēni izauguši par brašiem kamanu suņiem. Arī pati Vulfa atgādina, ka viņai ir izteikts vilkšanas instinkts, kad tiek vesta pastaigās. Tās nav pastaigas, bet gan saimnieka skriešana aiz suņa.

Tā kā sniegotu ziemu pie mums maz, bet suns jānodarbina visu gadu, tad pamatā mūsu nodarbošanās ir baikdžorings, kad suns velk velosipēdistu, vai braukšana ar velokamanām. Baikdžoringā nodarbināts tiek viens suns. Tā kā mums viņi ir četri, sanāk vairākas reizes braukt uz mežu vai meklēt vairākus cilvēkus braukt gribētājus. Treniņus cenšamies nodrošināt suņiem un sev vismaz trīs reizes nedēļā pa 5-10 kilometriem. Brīvdienās tad parasti izvēlamies garāku maršrutu, kad suņiem ļaujam skriet brīvi, pašiem izvēloties tempu. Treniņš mežā nav vienkārša braukšana ar suni. Suns ir jāmudina, tas nedrīkst novērsties no sava galvenā mērķa – skriešanas – un mežā putnus vērot. Braucējam pašam cītīgi jāmin līdzi, lai palīdzētu sunim un kopā sasniegtu labu ātrumu. Vidējais ātrums baikdžoringā, kad viens haskijs velk velosipēdistu, ir aptuveni 22 kilometri stundā. Sākumā, kad suņa azarts ir vislielākais, ātrums var sasniegt pat 35 kilometrus stundā. Šādu ātrumu suns var attīstīt arī tad, kad saimniekam šķiet: nu jau suns ir piekusis, bet tas pēkšņi ierauga kādu stirnu cēli šķērsojam ceļu. Tad braucējam atliek vai nu spiest uz bremzēm, vai arī turēt līdzi ātrumam. Braucēju un suni «savieno» aptuveni 2,5 metrus gara siksna. Un brauciena laikā jāuzmanās, lai tā netiktu ierauta ritenī. Tad “avārija” garantēta. Vislabāk šajā sporta veidā suni sev siet ap vidukli, nevis turēt saiti rokā vai piesiet to pie stūres. Tādējādi suns visvieglāk ir vadāms.

Vēl labs treniņš sunim, kuram ir izteikts vilkšanas instinkts (un tie nav tikai Sibīrijas haskiji), ir skrējiens kopā ar suni jeb kanikross. Arī šim sporta veidam nepieciešams aprīkojums (tāds pats kā baikdžoringā – iemaukti sunim, gurnu josta sportistam un savienotājsiksna). Diemžēl Latvijas veikalos piemērots aprīkojums nav iegādājams, to var meklēt pie individuāliem interesentiem, kuri paši sev to pasūta un palīdz to atrast arī citiem. Sīkāku informāciju par aprīkojumu, dažādajiem sporta veidiem ar suņiem, kuriem ir izteikts vilkšanas instinkts, treniņiem, apmācību un citām lietām var atrast Latvijas Kamanu suņu sporta federācijas mājaslapā www.sleddog.lv.

Bet nu ir ziema. Un īsta ziema. Ar sniega kupenām un pieklājīgiem mīnusiem (plus grādos ziemā suni kamanās nejūdz). Kamanas pie mums nāca ilgi un sarežģīti, bet atnāca. Tās atkuģoja no tālās Amerikas. Mūsu kamanas gan vairāk domātas vidējām distancēm (ap 50 un vairāk kilometru), bet lieliski tās liekam lietā arī īsajos treniņos un cilvēku vizināšanā.

Pirmie braucieni pašiem ar kamanām beidzās ar kritieniem, sajūsmas saucieniem... Bija arī gadījums, kad pajūgs aizgāja viens pats, bez musher – pajūga vadītāja. Suņu spēks pašā sākumā ir brīžam neaprakstāms. Un tās vienkārši tika izrautas no rokām... Bet suņi savu ierasto maršrutu zina labi un aizskrēja neatskatījušies. Paldies Dievam, ka viss beidzās laimīgi un suņi tika atrasti. Noskrējuši kādus 5 kilometrus, viņi bija ieskrējuši mežā un sapinušies starp kokiem. Kas man ļāva viņus atrast.

Lai arī braukšana suņu pajūgā no malas izskatās ļoti skaista un vilinoša, tas ir visai sarežģīts process. Pirmkārt, jau suņu iejūgšana. Ja to darīsiet viens pats un bez iemaņām, jūs drīz vien, iespējams, pārdomāsiet un vairs nevēlēsieties doties izbraukumā ar suņiem. Suņi ir nemierīgi (vismaz mūsējie), jo tik ļoti grib skriet, viņi pinas un tinas. Jūs vēl neesat tiem uzsaucis pirmo «Aiziet!», kad jau esat noguris no viņu iejūgšanas un atpiņķerēšanas. Kad esat ticis uz trases, tad gan sākumā atliek iekrampēties, uzsaukt: juhuuuuuu un baudīt. Līdz mirklim, kad kādam no četrinieka sagribas pačurāt vai kāds kaut ko saosta pa malām. Protams, suņi ir jāmāca, tie nedrīkst paši pēc savas iniciatīvas tagad iet tuvākajos krūmos meklēt peles, bet suns ir suns. Citreiz ar pūlēm izdodas tos dabūt atpakaļ uz ceļa un ātri pašam uzlēkt uz kamanām. Suņiem jāmāca arī pagriezties pa labi un kreisi, kam ir starptautiskas komandas kā «džī» (pa labi), «hā» vai "ho» (pa kreisi), bet, ja jūsu suns saprot arī latviski teikto «pa labi», uzslavējiet viņu. Patiesībā, lai arī liekas, ka suns komandas saprot un tās pilda, tad, kā man teica viens mušers, 50% gadījumos tā vienkārši ir veiksme. Tāpēc pajūgā vienmēr vajadzīgs līdersuns. Uz kuru tu kā pajūga vadītājs vari paļauties, ka viņš tevi sapratīs un, ja vajadzēs, aizvilks, kur vajag. Viens piemērs no manas pieredzes. Braucot ar riteni un suni, mans pelēcis Emis vienmēr pie vienas mājas, kur pie ķēdes rej suns, mani velk pie viņa «draudzēties». Viņam vairs neinteresē skriet, bet vajag pakašķēties ar to suni. Protams, es viņam to neļauju, bet mums katru reizi ir pagrūti tā bez emocijām pabraukt garām šai mājai. Bet, kad Emis ir iejūgts kamanās ar pārējiem suņiem, viņš vienkārši tiek aizrauts līdzi un nemaz netiek pat apskatīties uz to suni, jo pajūga līderim Caruso tas suns pie ķēdes ir bijis nebijis.

Tā ka... lai arī braukšana suņu pajūgā ir skaists un baudāms pasākums, tas ir milzīgs darbs un sadarbība ar suņiem. Man pašai tas viss vēl ir tikai sākums. Es pati mācos. Bet man prieks, ka ir cilvēki, kas var atbraukt pie mums un kaut izmēģināt, kā tas ir – stāvēt uz kamanām un nedaudz tās vadīt. Mēs vienmēr esam blakus un neļaujam, ka notiek kas slikts.

Jā, Sibīrijas haskijs arī šobrīd vēl ir modes suns. Lai arī man pašai nav mīļākas šķirnes par šo, uz citu cilvēku vēlmi iegādāties haskiju raugos skeptiski. Galvenokārt tas saistīts ar mītiem par šiem suņiem, uz kuriem cilvēks „uzķeras”. Pirms suņa iegādes parasti cenšamies pastāstīt VISU par šo šķirni, lai pēc tam saimniekam nav pārsteigums.

No savas puses varu ieteikt: ja vēlaties iegādāties Sibīrijas haskiju, mums Latvijā ir ļoti zinošs cilvēks par šo šķirni. Dita Ozola ir ļoti daudz ieguldījusi šīs šķirnes attīstībā Latvijā. Viņas zināšanas par haskijiem man šķiet enciklopēdiskas. Lai arī jebkuram vērtējumam ir subjektīvs raksturs, es vienmēr pēc informācijas par haskijiem vēršos pie viņas. Apskatiet mājaslapu www.husky.lv. Tur iepazīsieties gan ar viņas suņu sasniegumiem (īpaši izstāžu jomā), gan apskatīsiet viņas suņus.

Baudiet ziemas priekus un izmēģiniet nebijušas sajūtas, kad vadāt pajūgu, ko velk četri Sibīrijas haskiji. Ja vēlaties ko tādu piedzīvot, jums jābrauc ciemos pie mums uz Garkalni. Bet iepriekš sazinieties, zvanot pa tālruni 26595542.


Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

20.08.2017
Ienākt apollo.lv