Volejbola federācijas prezidents Sausnītis: Oponenti mani neuztrauc Intervija

Apollo
7 komentāri

Latvijas Volejbola federācija (LVF) šogad bijusi viena no valsts apspriestākajām sporta organizācijām. Tā vasaras izskaņā sarīkoja lielāko pludmales volejbola turnīru kāds pie mums bijis, - Eiropas čempionātu, taču tai pat laikā federācijas prezidents Atis Sausnītis saņēmis kritiku par nepārskatāmo organizācijas darbu, kā arī nespēju piesaistīt sponsorus un atrast jaunu izlases treneri, turklāt šūpoles pamatīgi sašūpoja arī LVF oponenti.

Latvijas Volejbola federācijas prezidents Atis Sausnītis

Latvijas Volejbola federācijas prezidents Atis Sausnītis

Edijs Pālens/LETA

Jau labu laiku tiek runāts par to, ka Latvijas volejbolam trūkst sponsoru. Igauņiem Baltijas līgu sponsorē «Credit24», kamēr mums atbalstītāju nav, kāpēc tā?

Arī tur apjoms ir ļoti neliels. Šim turnīram agrāk liels atbalstītājs bija «Schenker», bet ar laiku tas nolēma nesponsorēt mazus projektus. Atbalstītāju ziņā mani uztrauc nākamais gads, jo jaunā nodokļu sistēma sponsoriem un ziedotājiem ir ļoti nepateicīga. Es pats esmu kā divi vienā – sponsors un LVF prezidents. Ja runā par ātro aizdevumu izsniedzējiem Latvijā, kas regulāri atbalsta arī pašmāju sportistus, ir duāla situācija. Šiem uzņēmumiem konkurenti ir bankas, kuras mums ir norādījušas – vai nu esat ar ātrajiem kredītiem un mēs nesponsorējam olimpisko kustību, vai atbalstu no viņiem nesaņemat un jums palīdzam mēs.

Volejbols nav biznesa struktūra, kur varam piesaistīt jebkuru atbalstītāju. Ja runājam par pludmales volejbolu, tur mums ir atbalstītājs «Ergo», bet Baltijas līga klasiskajā volejbolā vairāk balstās uz klubiem. Federācijai nav nekādu brīnumu, ko piedāvāt.

Klasiskais volejbols ir sarežģīts sporta veids, kur ir daudz tehnisku elementu. Nav kā hokejs un futbols, kur galvenais ir trāpīt vārtos. Iespējams, tāpēc šis sporta veids sponsoru acīs nav tik vilinošs. Taču esmu priecīgs, ka pavisam drīz mums būs labas ziņas par jauniem sponsoriem, ko varēsim publiskot tiklīdz būsim sakārtojuši visas līgumiskās vienošanās.

Nav arī noslēpums, ka šogad jums nav trūcis oponentu, kuri ir norādījuši uz LVF mazspēju piesaistīt sponsorus, piemēram, biedrība «Es par volejbolu!».

Atsevišķi biedrībā iesaistītie cilvēki savulaik ir strādājuši federācijā un klubu sistēmā, līdz ar to viņiem bija iespēja mainīt situāciju un ieviest jauninājumus. Es augsti vērtēju katru cilvēku, kurš ir savu laiku, līdzekļus un veselību ziedojis konkrēta sporta attīstībā. Līdz ar to mans vienīgais jautājums – parādi, ko esi izdarījis. Jo darbi vērtējami rezultātā nevis runās un «gaisa trīcināšanā».

Bet šie oponenti jūs neuztrauc?

Nē, jo man nav ambīciju kādam kaut ko pierādīt. Man volejbols ir kā hobijs, ne jau es vēlos būt par vadītāju – mani uzrunāja vairākkārt, tāpēc arī esmu šeit. Vienmēr esmu bijis atvērts arī sarunai klātienē, kas balstīta nevis uz emocijām, bet racionāliem argumentiem.

Bet vai nebūtu laiks tad nākt cilvēkam ar ambīcijām?

Mana ambīcija, sirdslieta un hobijs ir volejbols, kuram vēlos atgriest tā agrāko spēku.

Nav arī noslēpums, ka Eiropas čempionāta laikā notika federācijas biedru kopsapulce, ko rīkoja opozīcijā esošā biedrība «Es par volejbolu!».

Arī es jebkurā brīdī varu sasaukt sapulci, nu un? Lūdzu, dariet to, man nekas nav pretī.

Beigās gan viņiem neizdevās savākt kvorumu, lai pieņemtu LVF saistošus lēmumus. Neilgi pirms kopsapulces sākuma neapzvanījāt biedrus, lai viņi neierodas uz šo pasākumu?

Neko tādu es nedarītu. Ar biedrības vadītāju Kasparu Timermani tikos mēnesi pirms šīs sapulces. Viņš teica, ka vēlas rīkot kopsapulci, uz ko atbildēju, lai viņš droši to dara. Vienlaikus uzsvēru, ka pats galvenais mums ir sekmīga Eiropas čempionāta pludmales volejbolā norise, kas ir ļoti nopietns pasākums. To negrib atzīt arī valsts – pie mums rīkot šādu finālturnīru ir milzīgs darbs. Tāpēc nākamo reizi ļoti padomāšu, vai ķerties pie šāda turnīra rīkošanas, ja būs tāda valsts attieksme. Ne jau valstij dod rīkot šo turnīru. Tas tiek darīts tāpēc, ka ir ticība Latvijas Volejbola federācijai, un tāpēc, ka mums ir labi pludmales volejbolisti. Tā ir liela bagātība, tāpēc sacensībās Eiropā varam cīnīties par pašām labākajām vietām. Austrieši un itāļi uz mums ir ļoti dusmīgi. Tās ir lielas valsts, kamēr mēs esam mazi, bet rīkojam Eiropas čempionāta finālu.

Tas, ka Eiropas čempionāta laikā biedrība nolemj rīkot šādu kopsapulci, ir klajš destruktīvs gājiens, jo viņi ļoti labi saprot, ka šajā laikā galvenā koncentrēšanās ir uz sekmīgu turnīra norisi. Par mani var runāt, kā paši grib, bet volejbols nav mans privātais bizness.

Jā, bet konkurenti no biedrības «Es par volejbolu!» septembrī tika izslēgti no federācijas biedru saraksta.

Uzskatu, ka iemesls viņu izslēgšanai bija ļoti korekts. Saņemot «Es par volejbolu!» iesniegumu kļūt par federācijas biedru, teicu kolēģiem, lai labāk viņi ir ar mums nekā pret mums un lai pasniedz savas idejas, pārliecina mūs un, iespējams, kopā spēsim izdarīt daudz labu lietu.

Tomēr pēc 17.augusta kopsapulces mēs viņus nolēmām izslēgt no biedru saraksta. Federācijas statūtos ir punkts par destruktīvu rīcību pret organizācijas darbību. Laikā, kad notika Eiropas čempionāta fināls, tieši tajā pašā viesnīcā dzīvoja Eiropas Volejbola konfederācijas (CEV) vadība, sponsoru pārstāvji, politiķi. Līdz ar to LVF valde vienbalsīgi nolēma par biedrības svītrošanu no saraksta. Mēs esam par volejbolu un par darbu volejbola labā un mums nav laika ikdienu veltīt kašķiem un destruktīvām sarunām.

Vai nebaidāties no tiesas darbiem, kas varētu būt saistīti ar šīs biedrības izslēgšanu no biedru saraksta?

Mani patiesi ir ļoti grūti nobiedēt. Galu galā tiesa lemj, ņemot vērā abu pušu argumentus un faktus, nevis balstās uz pieņēmumiem un emocijām.

Volejbola federācijai pašlaik ir vīzija par to, kas būtu jādara, piemēram, nākamajos piecos gados?

Jā,šo vīziju apspriedīsim kopsapulcē, kas jau tuvāko nedēļu laikā ieplānota. Tās laikā prezentēsim un sapulcē diskutēsim arī par federācijas statūtu izmaiņām un jaunu biedru uzņemšanas kārtību, biedru statusa pilnveidošanu. Mainīsim arī federācijas pārvaldības modeli.

Viens no mūsu galvenajiem šī brīža mērķiem ir izlašu atgriešanās Eiropas čempionātu finālturnīros. Lai šo mērķi sasniegtu, ir jāpilnveido valstsvienību gatavošanās programmas, jāuzlabo materiāli tehniskā bāze, jānodrošina izlašu starti starptautiskās sacensībās. Ne tikai Eiropas un pasaules čempionātos, bet arī citos turnīros, kurus rīko starptautiskās organizācijas un kur valsts neparedz nekādu atbalstu. Līdz ar to izaicinājumu pietiek.

Ņemot vērā, kādā līmenī mums ir Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, nopietni jādomā pie treneru izglītības jautājuma. Konkrēti, kādu atbalstu var sniegt federācija, jo ilgtermiņā skatoties, treneru resurss ir stūrakmens jebkura sporta veida attīstībai. Apzinoties, ka Latvijā ir 31 sporta skola, ir grūti savākt pienācīgu skaitu pieaugušo komandu klasiskajā volejbolā. Līdz ar to šobrīd vieglāk ir sakomplektēt pludmales volejbola pārus.

Runājot par klasisko volejbolu, prātā nāk salīdzinājums ar Igauniju. Viņiem visas sporta skolas tiek pārveidotas par klubiem. Mums nav pat trīspusēja līguma – starp pašvaldību, valsti un federāciju.

Neko jaunu jau izdomāt nevar. Veicam treneru seminārus, bet, ja mums nav atgriezeniskās saites, pie laba volejbolista netiekam. Turklāt treneri strādā arī kā fizkultūras skolotāji, lai varētu vairāk nopelnīt. Lai volejbolā izaudzinātu Aļonu Ostapenko vai Mairi Briedi, nepieciešama sagadīšanās. Mums šobrīd nav mehānisma, lai izaugtu zvaigznes un pie šī mehānisma ir jāstrādā.

Kas nepieciešams, lai šo mehānismu radītu?

Te ir jāsakrīt visam – klubu sistēmai, atbilstošam treneru resursam, finansējumam, ko līdz šim valsts sistēma ar šī brīža finansiālajiem resursiem nenodrošina. Gribu uzsvērt, ka ne Ostapenko, ne Briedis nav valsts sporta sistēmas nopelns. Tas ir smags sportista, treneru, vecāku, sponsoru un citu ieguldījums.

Valstij ir jāpagriežas ar seju pret valsts izlašu atbalstīšanu un sporta nozari kopumā, lai mēs varētu sākt cerēt uz nopietniem panākumiem. Nevis smagi strādāt atsevišķi, bet par panākumiem priecāties kopā.

Vai Ozolnieku komandu bija iespējams glābt?

Satikos ar pašreizējo Ozolnieku novada domes priekšsēdētāju Daini Liepiņu, bet šeit lielu lomu spēlē cilvēciskais faktors. Negribu iejaukties vēsturē, taču tur bijušas nesaskaņas ar iepriekšējo kluba vadību. Liepiņš ir vēlas Ozolniekos attīstīt volejbolu, bet vēl nav gatavs to atbalstīt tā, lai komanda varētu spēlēt Baltijas līgā. Vienība spēlēs nacionālajā līgā, bet tie atbalstītāji, kas Ozolniekiem bija iepriekš, ir prom.

Šogad Baltijas līgā piedalās piecas Latvijas komandas, bet to kopējais līmenis ir krities. Vai šeit neslēpjas arī federācijas neizdarība, ka situācija šobrīd nav diez ko laba?

Federācija nevienu klubu nefinansē. Ja mēs nebūtu nodibinājuši Baltijas līgu, komandas spēlētu vien Latvijas čempionātā. Jā, sponsoru jautājumu igauņi ir atrisinājuši labāk. Viņiem ir pozitīvāka nodokļu sistēma pret tiem, kas spēlē volejbolu. Igauņi par volejbola spēlēšanu saņem stipendijas, kamēr mums tās ir darba algas. Ko tur slēpt, agrāk mums bija dažādas norēķinu sistēmas, bet kopš situācija kļuvusi stingrāka, Igaunijas komandas sākušas pārpirkt mūsu spēlētājus.

Bet jautājums, vai federācijas rokās ir iespējas mainīt šo situāciju?

Federācija ir sabiedriska organizācija, tai nav pašai sava finansējuma. Tas nāk no labdarības un sasniegtajiem sportiskajiem rezultātiem, tāpat arī saņemam tikai 40% no paredzētās summas, ko dod valsts, lai nodrošinātu izlašu gatavošanos ciklu spēlēm.

Publiskajā telpā bija izskanējis, ka LVF izmanto CEV piešķirtos līdzekļus, lai apmaksātu savu darbinieku algas.

Kad ir starptautiskie mači, tiesnešus un oficiālo personu uzņemšanu finansē pašvaldības. Mums par Eiropas čempionāta organizēšanu CEV bija jāatskaita 200 000 eiro. Pārmetumi būtu nevietā, jo cilvēki strādāja virsstundas.

Cerams gan, ka Tīnas Graudiņas došanās studēt uz ASV neko neizmainīs viņas pludmales volejbolistes karjerā.

Sportiste ir apņēmusies trenēties un mācīties, lai nākotnē izcīnītu ceļazīmi uz Tokijas olimpiskajām spēlēm.

Šogad Jūrmalā notika Eiropas čempionāta finālturnīrs pludmales volejbolā. Kas būs nākamgad?

Esmu ļoti piesardzīgs. Šogad uz sacensībām neieradās neviena no valsts augstākajām amatpersonām. Uzaicināti bija visi, bet uz apbalvošanu ieradās iekšlietu ministrs un paldies aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim par piedalīšanos izlozes procesā. Tomēr Eiropas čempionāta fināls ir pašas lielākās sacensības kontinentā. Amatpersonu ierašanās ir attieksmes jautājums. Nerunāsim par to, ka valdība no Eiropas čempionāta paredzētajiem līdzekļiem atņēma 55 000 eiro.

Nākotnē Jūrmalā varētu notikt Pasaules kausa sacensības, bet liels jautājums ir sponsori. Ir jābūt lielai to iesaistei. Eiropas čempionāta rīkošana izmaksā nepilnu miljonu eiro, bet Pasaules kausa sacensībām nepieciešami jau apmēram divi. Lai sarīkotu 4-5 zvaigžņu turnīru.

Bet trīs zvaigžņu turnīrs, kas neprasa tik daudz resursu?

Tam nepieciešami mazāk līdzekļu, bet vai uz turnīru atbrauks labākie sportisti? Sezonas kalendārs ir ļoti saspringts. Ja runā par nākamo gadu, tajā nebūs kvalifikācija uz olimpiskajām spēlēm. Līdz ar to 2019.gads būtu vispateicīgākais rīkot Pasaules kausa posmus, jo būs iespējams iegūt punktus atlasei uz Olimpiādi un labākie pāri meklēs iespējas piedalīties pēc iespējas vairāk etapos. Nākamajam gadam esam pieteikušies rīkot Eiropas U-22 čempionātu, jo mums ir talantīgi puiši un meitenes, kuri var cīnīties par medaļām.

Tas nozīmē, ka federācija rīkot Pasaules kausa posmu neuzņemtos?

Uzskatu, ka federācija tādas sacensības nevar uzņemties rīkot. Jā, mēs, rīkojot iepriekšējos turnīrus, sevi pierādījām, bet reizē arī sapratām, ka organizēt tāda līmeņa turnīrus ir ļoti grūti. To dēļ mums uz zināmu laiku ir jāatslēdzas pilnīgi no visām pārējām lietām un jāiesaistās tikai šo sacensību organizēšanā. Tas attiecas arī uz 4-5 zvaigžņu turnīriem Pasaules kausā. Jebkurā gadījumā tas ir nākamais solis, jo Latvijas pāriem spēlēt savu skatītāju priekšā ir labāk. Par šāda turnīra rīkošanu ir jādomā, ja vēlamies cīnīties par vietu Tokijas olimpiskajās spēlēs. Šādā gadījumā jābūt labai attieksmei arī no valsts puses, jo bez savstarpējas sadarbības tas nav iespējams.

Tātad vismaz nākamgad Jūrmalā Pasaules kausa posms pludmales volejbolā nebūs.

Jā, nākamgad noteikti nebūs.

Pašā Eiropas čempionāta priekšvakarā LVF viceprezidents Ainārs Mežulis ne visai patīkamā veidā norādīja uz labi zināmā trenera Aigara Birzuļa problēmām ar alkoholu. Vai tas tiešām bija jādara publiski?

Droši vien, ka smuki nav arī tas, kas bijis pirms tam. Viceprezidents ir neatkarīga persona, viņš bija uz pasaules čempionātu pludmales volejbolā, redzēja visu klātienē un tikās ar sportistiem. Ainārs Mežulis ir kompetents cilvēks, ilgus gadus bijis Smiltenes pašvaldības vadītājs. Kādreiz Birzulis bija Smiltenes «Madara-89» galvenais treneris, tāpēc Ainārs šo treneri noteikti zina ļoti labi. Man arī jāuzņemas vaina, jo savulaik viņu divreiz nediskvalificēju.

Par kādiem pārkāpumiem Birzulis būtu jādiskvalificē?

Es patiešām nevēlos publiski šādas nianses apspriest.

Nupat par Latvijas izlases galveno treneri tika apstiprināts igauņu speciālists Avo Kēls. Kāpēc šāda izvēle?

Kēls tika izvēlēts, novērtējot viņa pieredzi un ieguldījumu. Piemēram, kā treneris Kēls Baltijas līgā, Igaunijas čempionātā un vietējā kausa izcīņā ar dažādām komandām ir uzvarējis 22 reizes, bet 2012. gada sākumā viņam par atkārtotu iekļūšanu Eiropas čempionāta finālturnīrā tika piešķirts Baltās zvaigznes 4.šķiras ordenis. Vienlaikus federācijas vārdā vēlos izteikt pateicību Raimondam Vildem par ilggadēju Latvijas izlases vadīšanu.

Vildes pavadītie desmit gadi šajā amatā ir ilgs laiks.

Jā, tā ir. Ir atsevišķi periodi, kad mums ir jāmeklē citi risinājumi. Uzvar spēlētāji, bet zaudē treneris. Tā kā neesam tikuši Eiropas čempionāta finālturnīros, šādu jautājumu par jaunu galveno treneri šovasar ierosinājām LVF valdē.

Cik maksā Latvijas izlases treneris?

To nevaru pateikt, jo trenera līguma apmēru vērtēsim pēc nākamā gada budžeta. Ir draudi, ka tas varētu samazināties. Tāpat katru gadu, ņemot vērā inflācijas un citus ekonomiskos apstākļus, saņemam arvien mazāk naudas.

Igauņu treneris par baltu velti jau noteikti nestrādās.

Viņš zina nosacījumus. Arī Igaunijā nemaz neiet tik viegli, tur ir vairāki strāvojumi. Šim trenerim ir ambīcijas Latvijā izveidot spēcīgu un interesantu komandu. Iespējams, nākotnē Eiropas čempionāts varētu notikt vairākās valstīs, un, izveidojot gana spēcīgu izlasi, mēs varētu pretendēt uz tā rīkošanu. Bija modelis, ka organizētājas varētu būt Somija, Igaunija, Latvija un Krievija. Viena lielā valsts un trīs mazākas, kur varētu risināties apakšgrupu turnīra mači. Šāds modelis nāk no basketbola, turklāt nākamajās kontinenta meistarsacīkstēs sacentīsies jau 24 komandas.

Tas paaugstina mūsu izredzes iekļūt finālturnīrā.

Jā, bet bumba ir apaļa. Sports ir sports. Neviens nedomāja, ka šogad par Eiropas čempioni basketbolā kļūs Slovēnija, lai gan jau iepriekš bija zināms, ka tai ir ļoti laba komanda. Savukārt sieviešu volejbolā par Eiropas čempioni kļuva Serbijakamēr krievietes nebija pat medaļās. Tomēr mums ir labas iespējas nokļūt Eiropas čempionātā – vienmēr ap 18.-20.vietu esam grozījušies.

Atgriežoties pie Raimonda Vildes, spēlētāju pārmetumi viņam bija pamatoti?

Vilde ir apveltīts ar daudzāmpozitīvāmīpašībām, ne velti viņam ir vairāki apbalvojumi. Protams, katram ir tiesības uz savu viedokli, bet uzskatu, ka Vilde pašmāju volejbolam ir darījis daudz laba. Tomēr abās reizēs, kad bijām tuvu Eiropas čempionātam, mazliet pietrūka.

Kopumā federācija tad ir apmierināta ar Vildes darbu?

Nevaru teikt, ka esam apmierināti, jo rezultāta jau nav. Labāk nesmukas uzvaras nekā skaisti zaudējumi. Ja runājam par pludmales volejbolu, mērķus esam izpildījuši, jo šogad Eiropas čempionātā Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš savās mājās izcīnīja sudrabu. Klasiskajā volejbolā situācija ir citādāka.

Vai izlases jaunajam trenerim nav svarīga Latvijas dalība Eiropas līgā?

Darīšu visu, lai mēs varētu tajā piedalīties. Igaunijas kolēģi ir paveikuši lielu darbu, lai Eiropas līga būtu pieejamāka tām valstīm, kam nav tādu finansiālo līdzekļu, lai šajā tur startētu. Paredzēts, ka turnīra ietvaros tiks izveidotas Zelta un Dimanta līgas, turklāt dalības maksas būtu samērīgas. Tie būtu aptuveni 10 000-15 000 eiro. Uzskatu, ka jebkurai izlasei dalība šajā turnīrā ir vajadzīga.

Kad šajā jautājumā varētu būt lielāka skaidrība?

Paredzams, ka 16.novembrī, jo tad norisināsies arī Eiropas līgas izloze. Neilgi pirms tās būs arī CEV valdes sēde, kur būs zināms galējais lēmums.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv