Vrubļevskis: LOK atjaunošana nebija klajā pretrunā ar PSRS likumdošanu Attēlu galerija Intervija

Apollo
16 komentāri

Latvijas Olimpiskā komiteja 90 gadu jubileju nosvinēja tieši pirms gada, tādēļ līdz apaļai jubilejai vēl jāpagaida, tomēr arī šogad, uzreiz pēc valsts svētkiem LOK būs kāda zīmīga diena - 19. novembrī apritēs 25 gadi kopš organizācijas atjaunošanas. Par to, kā LOK tika atjaunota vēl pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, kādas bija tā laika domas un izjūtas, izvaicājām pašreizējo LOK prezidentu Aldonu Vrubļevski. Drīzumā portālā «Apollo» varēsiet lasīt arī intervijas otro daļu, kurā runāsim par pašreizējām aktualitātēm un problēmām.

- 91. jubilejā sveicēju noteikti nebūs tik daudz kā pērn...
- Tā gan ir. Turklāt svētkus svinam pārsvarā apaļajās jubilejās, tāpat kā to dara mūsu kaimiņi. Piemēram, šoruden 90. gadu jubileju svinēs Igaunijas Olimpiskā komiteja. Apaļās jubilejas ir tās, kurās vari atskatīties uz to, kas bijis iepriekš, bet pārējās vairāk jādomā par ikdienas darbiem. Šis ir pirmais gads vasaras olimpisko spēļu ciklam un sācies pēdējais gads ziemas olimpisko spēļu ciklā. Var teikt, ka jubileju sagaidām darba dunā.

- Ar ko LOK darbiniekiem olimpiskais gads atšķiras no (ne)olimpiskā gada?
- Mazāk svētku, vairāk darba, jo olimpiskās spēles jau pašas par sevi ir svētki. Taču neatkarīgi no tā katru gadu mums ir vismaz pieci liela mēroga pasākumi, kas saistīti ar bērnu un jauniešu vai pieaugušo Olimpiādēm, Olimpiskajām dienām vai tml. Piemēram, šogad jau bija Latvijas Jaunatnes ziemas Olimpiāde un Eiropas Jaunatnes ziemas Olimpiāde, kurā startējām visos sporta veidos, arī hokejā un tramplīnlēkšanā, kas bija unikāls gadījums Latvijas sportā. Šobrīd aktīvi gatavojamies Latvijas Jaunatnes vasaras Olimpiādei, kas risināsies no 13. līdz 15. jūnijam.
Latvija ir unikāla ar to, ka katru gadu rīkojam savas olimpiskās spēles jauniešiem (reizi divos gados) un pieaugušajiem (reizi četros gados) visos olimpiskajos sporta veidos. Nevienā citā valstī šādu pasākumu nav.

- Kāpēc?
- Domāju, ka tas ir gan sporta infrastruktūras, gan organizatoriskais jautājums, jo nav vienkārši trīs dienu laikā sarīkot sacensības 27 sporta veidos. Tajā ir iesaistītas gan pašvaldības, gan sporta bāžu administrācija, gan sporta federāciju tiesnešu un treneru brigādes, kā arī sporta skolas un jauniešu vecāki. Ir jāiegulda milzīgs darbs. 
Turpinot par šī gada darbiem, vasarā jānodrošina arī jauniešu starts Eiropas Jaunatnes vasaras Olimpiādē, kur gatavojamies startēt ar vairāk nekā 50 cilvēku komandu. Kvalificēties, nokomplektēt, apģērbt, aizvest un atvest - tas viss ir jānodrošina. Turklāt organizatoriskajā darbā nav lielas starpības, vai gatavo pieaugušo vai jauniešu komandu. Bet piektais nozīmīgais pasākums ir Olimpiskā diena septembra beigās, kas notiks trešo gadu, un šogad ceram pārsniegt 80 000 dalībnieku skaitu. Ja tā ies uz priekšu, tad drīz pārsniegsim 100 000 dalībnieku robežu, kuri visā Latvijas teritorijā vienlaikus vingros, un varēsim pretendēt uz ierakstu Ginesa rekordu grāmatā. Turklāt cenšamies iesaistīt ne tikai sportot gribētājus. Varbūt kāds neietilpst stafetes komandā, bet viņam ir zīmēšanas talants. Viņš uzzīmē, kā viņa skolas pārstāvji sporto, un var tikt pie vēl lielākas balvas nekā sportotāji. Viss ir cieši saistīts. Olimpiskā kustība nav tikai sports un sports nav tikai olimpiskā kustība. Iesaistīšanās šajā kustībā paver plašas iespējas.

- LOK šogad tomēr svinēs vismaz pusapaļu jubileju, jo rudenī apritēs 25 gadi kopš komitejas atjaunošanas. Kā tas nākas, ka LOK tika atjaunota vēl pirms Latvijas neatkarības atgūšanas?
- LOK darbība tika atjaunota tikai Latvijas teritorijā, tāpēc ka tā nekad nebija likvidēta. Pat 1951. gadā, kad Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) atzina PSRS olimpisko komiteju, netika pieņemti atsevišķi lēmumi par Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas izslēgšanu no olimpiskās saimes. Tādēļ bija pamats gan prasīt, gan uzstāt, lai SOK atjauno komiteju atzīšanu Baltijas valstīs. Latvija bija pirmā (1988. gada 19. novembrī), 10. vai 11. decembrī to paveica Lietuva, bet 1989. gada janvārī to izdarīja arī Igaunija.

- Ko tas tolaik deva?
- Tas deva apziņu, ka mēs bijām olimpiskajās spēlēs zem Latvijas karoga un mums šīs tiesības atņēma nelikumīgi. Turklāt tolaik tas nebija klajā pretrunā ar PSRS likumdošanu, jo olimpiskā komiteja bija sabiedriska organizācija un PSRS pilsoņiem bija tiesības tajā apvienoties. Tāpat bija ar Latvijas BMX federāciju, kuras dibināšana bija 1988. gadā, bet jau 1989. gadā mēs ieguvām Starptautiskās BMX federācijas atzīšanu, lai gan līdz valsts neatkarības atjaunošanai bija vēl divi gadi. Šī demokrātijas un sabiedrisko organizāciju darbības šķirbiņa ļāva izpausties gan vēlmēm, gan noformulēt mērķus, radot ticību Latvijas iedzīvotājos, ka tas nav tik bezcerīgi. 

- Esat teicis, ka Latvijas BMX federācija bija pirmā patstāvīgā no centrālās varas reģistrētā organizācija.
- Tā arī ir, jo, ja paskatāmies no starptautiskās atzīšanas viedokļa, tad pirms tam neviena cita sabiedriskā organizācija no Latvijas nebija starptautiski atzīta. 1989. gada augustā bijām izsnieguši pilnvaru vienam holandiešu draugam, kurš mūs pārstāvēja Starptautiskajā BMX kongresā Austrālijā, uz kurieni tolaik pašiem aizbraukt bija neiespējami. Pēc tam saņēmām no viņa priecīgu ziņu, ka viņš mūs ir pārstāvējis un esam starptautiski atzīti.

- Sanāk, ka pie BMX šūpuļa esat bijis klāt no pirmās dienas...
- No pirmās gluži ne, bet no otrās. (Smejas) No pirmās dienas bija Jānis Siliņš, kurš, noskaidrojot sporta veida specifiku un būtību, bija sapratis, ka ir nepieciešams dibināt organizāciju, kas var pārstāvēt sporta veidu un iet uz āru. Viņš bija un ir joprojām ļoti nacionālpatriotiski noskaņots, bet es biju viņa audzēknis, kurš tolaik strādāja par Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāju. Viņš nāca pie manis vispirms kā pie jurista, bet pēc tam arī kā pie sportu atbalstoša un zinoša speciālista. Tā izveidojās mūsu sadarbība. Kad visu izpētījām un secinājām, ka neko pretlikumīgu neplānojam, dibinājām BMX federāciju.

- 1991. gadā LOK atzina arī Starptautiskā Olimpiskā komiteja? Cik viegli vai grūti bija panākt šo atzīšanu?
- Var teikt, ka līdz 1991. gada vidum gāja ļoti smagi. Janvāra notikumi Viļņā un Rīgā piespieda nonākt līdz tam, ka pilnvarojām Brīvo latviešu apvienību pārstāvēt LOK Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā, ja Latvijā iestāsies tādi apstākļi, kas liegs realizēt savas tiesības. Paldies dievam, līdz tam nenonāca. Bija neizdevušais pučs Maskavā, ka šo jautājumu pasteidzināja. Līdz 1991. gada vidum bijām panākuši to, ka [SOK prezidents Huans Antonio] Samarančs pieļāva Baltijas sportistu iespējas piedalīties 1992. gada olimpiskajās spēlēs ar vārdiem «bez sirdsapziņas pārmetumiem». Tas nozīmēja, ka varēs vairs nestartēt zem PSRS karoga, bet vēl nevarēs startēt arī zem Latvijas karoga. Tātad - varēs startēt zem olimpiskā karoga. Tad, kad viņš saprata, ka Maskavā pučs ir izgāzies un sākas neatgriezeniskas reakcijas politiskajā jomā arī attiecībā uz valstu atzīšanu, Samarančs bija viens no pirmajiem, kurš SOK Izpildkomitejas sēdes darba kārtībā iekļāva trīs Baltijas valstu olimpisko komiteju atjaunošanu olimpiskajā kustībā. 1991. gada 18. septembrī saņēmām gan SOK atzīšanu, gan ielūgumus uz 1992. gada ziemas un vasaras olimpiskajām spēlēm.
Sākot no brīža, kad Maskavā sākās pučs un Latvijā bija ārkārtas situācija, pa ielām braukājot tankiem, līdz LOK atzīšanai SOK pagāja tikai mēnesis. Šī mēneša laikā pasaule faktiski apgriezās kājām gaisā. Taču tas nebūtu iespējams, ja jau iepriekš nebūtu lēnām par sevi atgādinājuši, jo, piemēram, pārējās sabrukušās PSRS republikas 1992. gada olimpiskajās spēlēs vēl startēja zem Neatkarīgo Valstu savienības (NVS) karoga. Viņiem gan nebija juridiska pamata startēt patstāvīgi, jo pirms kara viņiem nebija bijušas olimpiskās komitejas.

- 1992. gada Albervillas olimpiskajās spēlēs stadionā iesoļojāt zem Latvijas karoga? Kādas bija pašu emocijas un ko teica cilvēki no malas?
- Varētu teikt, ka mums pašiem tas bija daudz lielāks notikums nekā tiem, kas uz mums skatījās un kaut ko vaicāja. Protams, bija atbraukuši arī latvieši no citām valstīm un Latvijas karogi tribīnēs plīvoja. Mēs izsoļojām atklāšanas ceremonijā, karogu nesa Jānis Ķipurs un tika paziņots, ka Latvijā pēc 56 gadiem atgriežas olimpiskajā arēnā. Bet tas bija notikums mums pašiem, nevis dažiem ārpasaulē, kur daudzi vēl joprojām jautā, kur atrodas Latvija? Mums pašiem bija svarīgi, ka pirms četriem gadiem uzsāktais ceļš ir noslēdzies.

- Vai iesoļošana Albervillas olimpiskajā stadionā ir spilgtākais mirklis Jums kā LOK darbiniekam? 
- Jā, tā bija. Turklāt spilgtā atmiņā ir visa atklāšanas ceremonija, jo pirmās reizes efektu nevar aizmirst. Jāatceras, ka franči ir ļoti radoši un atklāšanas ceremonija bija jau uz jauno tehnoloģiju, modernisma robežas, jo tika parādītas gan tehniskās, gan jaunrades un mākslinieciskās izpausmes gan uz zemes, gan kustībā un lidojumā. Tikmēr 1992. gadā Barselonā visi dalībnieki nesēdēja tribīnēs, bet gan stāvēja laukumā un visam laukumam pāri tika pārvilkts olimpiskais karogs, tādējādi katrs, pieskaroties tam ar rokām, veidoja lielu kopības sajūtu. Tie ir neaizmirstami un vārdos neaprakstāmi mirkļi.

- Kura no olimpiskās lāpas aizdegšanām Jums visvairāk iespiedusies atmiņā?
- (Pauze) Tik daudz jau redzētas, ka atmiņā visas jaucas kopā. (Smejas) Manuprāt, Barselonā degošās bultas šaušana bija ļoti efektīga. Protams, var jautāt, vai notika manipulācija ar cilvēku apziņu un vai lāpa tika aizdegta vēl pirms bulta bija aizlidojusi līdz lāpai. Tas ir tāpat kā filmās, kad pazūd ticamības moments, ja izdodas piefiksēt kādu izmaiņu. Katrā ziņā man tas likās diezgan jautri. Arī 1994. gadā Lillehammerē lēciens ar slēpēm līdz lāpai bija iespaidīgs. Katru olimpisko spēļu organizatori cenšas kaut ko izdomāt un katru reizi ir bijis kaut kas interesants, tāpēc pateikt, ka viena bija labāka, bet otra sliktāka ir ļoti grūti.
Piemēram, pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm visi teica, kā gan Londona tagad tiks galā? Taču pēc Londonas Olimpiādes Pekinas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija jau pieder pagātnei. Londonā atklāšanas ceremonija bija gan krāšņa un efektīga, gan saturiski bagāta. Angļi neiztērēja tik daudz naudas, tomēr spēja uzrunāt sabiedrību. Ķīnā vairāk bija izrādīšanās, bet Londonā uzrunāšana ar vēsturi un vērtībām.

P.S. Seko līdzi «Apollo» sporta ziņām arī sociālajā tīklā «Twitter» -

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

21.11.2017
Ienākt apollo.lv