Zane Tamane par Latvijas izlasi, kā arī dzīvi un basketbolu ārzemēs Attēlu galerija

Apollo
7 komentāri

Laikā, kad objektīvu un mazāk objektīvu iemeslu dēļ par modes lietu kļuvusi atteikšanās spēlēt valstsvienībā, latviešu basketboliste Zane Tamane pēc pleca savainojuma, kas liedza nostiprināties WNBA komandā Fīniksas «Mercury», devās palīgā Latvijas izlasei. Kā gan lai pārējās meitenes nespēlē uz spēju robežas, ja Zane, kurai nekas vairs nevienam nav jāpierāda, pat ar ieplīsušu skriemeli raujas uz valstsvienību. Kvalifikācijas turnīrs jau ir pagātne un sarunā ar Zani tam veltam tikai nelielu laika brīdi, jo šoreiz vairāk runājam par basketbolistes karjeras līkočiem un vidi, kurā nācies ne tikai spēlēt, bet arī dzīvot.

Zane Tamane 3 attēli Atvērt

Foto: R. Oliņš/Apollo

- Kvalifikācijas turnīru iesākāt pārliecinoši, bet Somijā laikam pārāk ātri sākāt svinēt Jāņus?
- Varbūt pirmajās spēlēs pretinieces mūs tik labi nezināja, bet ar laiku sākās analīze un pretinieces atrada mūsu vājās vietas, uz kurām sāka spiest. Otra lieta - mājās spēlējām krietni labāk nekā izbraukumā.

- Ņemot vērā zaudējumus mača galotnēs pārbaudes spēlēs, vai pašām nebija pārsteigums pārliecinošās uzvaras pār Itāliju un Grieķiju?
- Man šķiet, ka pārbaudes spēlēs treneris tomēr vairāk variēja ar sastāvu. Pret Itāliju bija psiholoģiski grūtāk, jo iepriekš bijām zaudējušas vairākas spēles. Bija viens moments, kad spējām saņemties un spēle aizgāja. Pēc tam mačam pret Grieķiju jau bija vieglāk saņemties. Somijā nespēlējām tā, kā vajadzēja, varbūt ietekmēja pārliecinošās uzvaras pirmajās spēlēs, bet varbūt vienkārši pretinieces bija uztaustījušas mūsu vājās puses.

- Tavuprāt, kuras bija Latvijas izlases vājās vietas šajā kvalifikācijas ciklā?
- Pirmkārt, mums bija ļoti jauna komanda. Es jutu, ka man reizēm virsū nāca divas, trīs pretinieces un bija grūtības spēlēt savu spēli. Pretinieces centās izvilkt ārā mūsu garās spēlētājas, censties nospēlēt gudrāk par mums. Bija komandas, kā, piemēram, Grieķija, kas centās spēlēt ļoti fizisku basketbolu. Man vēl tagad palikusi rēta no skrāpējuma. (Smejas) Mēs pēc mentalitātes neesam tik karstasinīgas un agresīvas. Iespējams, ka tieši to dienvidnieces centās izmantot. Tāpat nevar noliegt, ka daudzām mūsu spēlētājām trūka pieredzes, kādi ir man, Lienei [Jansonei] un Kristīnei [Kārkliņai], kuras jau vairākus gadus ir regulāri spēlējušas pret Eiropas spēcīgākajām komandām. Domāju, ka šis kvalifikācijas cikls jaunajām spēlētājām ļoti nāca par labu un dos lielāku pārliecību nākotnē.

- Vai vari salīdzināt ar sevi pirms dažiem gadiem, cik gatavas spēlēt valstsvienībā ir tās basketbolistes no ASV augstskolām, kuras tagad ienāk Latvijas izlasē?
- Treniņos viņas strādā daudz un smagi. Treneris pagaidām vēl nedeva viņam tik daudz spēles laika, jo viņām nav šāda līmeņa spēļu pieredzes, taču uzskatu, ka laukumā pavadītajās minūtēs viņas savu darbu padarīja. Gan Anete Šteinberga, gan Kristīne Vītola, gan Liene Priede iederējās komandas spēlē.

- Pēdējā mačā somietes varējāt uzvarēt kaut vai ar simts punktu pārsvaru, tomēr tik un tā bija nepieciešama Itālijas uzvara pār Grieķiju. Vai nav grūti spēlēt, kad viss nav pašu rokās?
- Personīgi man pēc uzvaras pār Somiju bija pārliecība, ka tiksim tālāk. Pēc mača kopā vakariņojām un internetā sekojām līdzi spēlei Itālijā. Kad Itālija uzvarēja, šķita, ka tas bija pats par sevi saprotams, lai gan, protams, jau ātrāk vajadzēja padarīt savu darbu. Būtu uzvarējušas Somijā, tad viss būtu bijis kārtībā. Taču mēs atkal izvēlējāmies grūtāko ceļu. (Smejas)

- Vai bez Zanes Tamanes Latvijas izlase būtu iekļuvusi Eiropas čempionāta finālturnīrā?
- Domāju, ka varbūt jā. Jā, no vienas puses ar manu atbraukšanu izlases spēle mainījās, taču no otras puses - es vēl nebiju pieradusi pie komandas un tik labi nezināju daudzās kombinācijas, tādēļ kādam noteikti bija grūtāk.

- Cik ir «daudz» kombinācijas?
- Nemaz nevaru visas atcerēties. (Smejas) Man šķiet, ka bija kādas 12-15 kombinācijas, taču tās visu laiku mainījās. Tikko biju vienu apguvusi, tā kombinācija pamainījās un kaut kas nāca klāt. Treneris gribēja, lai pretiniecēm būtu grūtāk pret mums spēlēt un viņas zinātu tikai mūsu vecās sadarbības.

- Latvijas sieviešu basketbola izlasē vairumam spēlētāju ir augstākā izglītība, tādēļ ar ātru un precīzu domāšanu laikam nav problēmu?
- (Smejas) Domāju, ka es reizēm radīju grūtības uzbrukumā, jo tik labi nepārzināju kombinācijas, tomēr apzinos, ka aizsardzībā devu auguma pārsvaru un zināmu drošības sajūtu. 

- Klau, citi sportisti sēž mājās un ārstē savainojumu, bet tu brauc spēlēt valstsvienībā!
- Kad atbraucu uz Latviju, plecs vēl riktīgi sāpēja un es nezināju, vai varēšu spēlēt. Devos pie ārstiem, kuri man veica magnētisko rezonansi un izteica pieņēmumu, ka, iespējams, būs pat nepieciešama operācija. Nodomāju - tas gan būtu ārprāts! Tomēr vēlāk ārsti savā starpā izrunājās, ka savainojums jau sācis dzīt un operāciju nevajadzēs veikt. Bija pagājis jau mēnesis kopš traumas gūšanas un varēju sākt kaut ko darīt, taču šajā laikā ar savainojumu biju jau spēlējusi arī ASV. Jā, varēju paņemt mēnesi brīvu un vienkārši atpūsties, taču nodomāju, ka arī pēc tam varēšu atpūsties.

- Vai no jaunā kluba Orenburgas «Nadežda» tev nezvanīja un dusmīgi nevaicāja: «Ko tu dari?»
- Nē. Šajā ziņā problēmu nebija. Tomēr savainojums lika mainīt spēles stilu un treneris Nerips reizēm dusmojās, ka baidījos iet uz fizisku kontaktu ar pretiniecēm.

- Kas tad īsti bija vainas plecam? Latvijas masu medijos izskanēja informācija, ka tev bija izmežģīts plecs. 
- Nē. Man bija ieplīsis skrimslis starp atslēgas kaulu un pirmo ribu. ASV gan teica, ka man ir izmežģījums, taču plecs ļoti sāpēja un Latvijā tika sasaukta vesela ārstu komisija.

- Vai bija škrobe, ka savainojums liedza uzspēlēt Sieviešu Nacionālajā basketbola asociācijā (WNBA)?
- Protams, tas tomēr ir pats augstākais līmenis sieviešu basketbolā. Tagad cenšos par to tik daudz nedomāt, taču tā ir - ļoti gribējās tur uzspēlēt. Diemžēl jau pirmajā treniņā guvu traumu un bija psiholoģiski grūti sevi apliecināt trenera acīs. No otras puses - sāku domāt, ka tā varbūt ir zīme, ka man tur nav jābūt. Biju tam ļoti gatavojusies - pēc sezonas Turcijā tikai četras dienas biju mājās un arī šajā laikā gāju skriet, jo ļoti, ļoti vēlējos aizbraukt uz WNBA.

- Kas tik ļoti vilina WNBA? Runa taču nav par naudu, vai tas ir prestižs?
- Tur spēlē pašas labākās amerikāņu basketbolistes un ir ļoti zinoši treneri. Taču  esmu novērojusi, ka WNBA pat treniņos amerikānietes strādā par 100%, lai gan Eiropā viņas reizēm nelabprāt vispār iet uz treniņiem.

- 2006. gada vasaru aizvadīji WNBA komandā Vašingtonas «Mystics». Vai pēc tam nebija piedāvājumu no WNBA?
- Pēc pirmā gada nodomāju, ka esmu tur bijusi, sapnis ir izdzīvots un tas nav gluži tas, ko es vēlos. Taču šogad, kad nāca piedāvājums, arī [Stambulas «Fenerbahce» un bijušais Latvijas izlases galvenais treneris] Džordžs Dikeulakos mani iedrošināja mēģināt un teica, ka tas nāks par labu manai karjerai. Bija cilvēki, kuri deva pārliecību mēģināt vēlreiz.

- Vai tagad izsalkums pēc WNBA ir vēl lielāks? Nākamvasar atkal mēģināsi iekļūt kādā komandā vai dosi priekšroku Latvijas izlasei?
- Tik tālu vēl neesmu domājusi, taču domāju, ka WNBA vairs nebūs aktuāls. Galvenais, lai ar veselību viss būtu kārtībā.

- Vai pareizi saprotu, ka Ziemeļamerikas virzienā vairs nelūkosies?
- Tagad saku, ka nē. Divas reizes jau esmu mēģinājusi un neatradu tur to, ko meklēju, vai arī neatradu tur sevi.

- Kā vispār juties amerikāņu sadzīvē un kultūrā?
- Kad mācījos universitātē, man likās, ka es tur varētu dzīvot un man tur ļoti patīk. Šķita, ka viss ir tik forši, cilvēki ir laipni. Bet tad padzīvoju sešus mēnešus Eiropā un man bija krietni grūtāk atkal iejusties ASV. Varbūt mainījās vērtības, jo tagad man Eiropa liekas mīļāka. Amerikāņi nav tik nopietni. Latvijā ej pa ielu un redzi, ka cilvēki ir iegrimuši domās, bet ASV, ejot pa ielu, pretī nāks ļoti daudz smaidīgu cilvēku, kuri nāks klāt parunāties. Varbūt tas ir tikai uzspēlēti un arī amerikāņiem iekšēji ir tās pašas pārdomas un problēmas, taču ārēji to nevar manīt.

- Par amerikāņiem esam tikuši skaidrībā, bet kā ir ar turkiem? Elīna Babkina stāstīja, ka Stambulā jums uzmanības nav trūcis un bijusi liela piekrišana no pretēja dzimuma puses.
- (Smejas) Jā, jo īpaši fanu vidū. Reizēm vakaros nācām mājās no spēles un fani sāka mums dziedāt dziesmas, tekstā iepinot mūsu uzvārdus. Mēs bijām ļoti pārsteigtas. «Fenerbahce» rajonā uz ielas mūs ļoti atpazina.

- Un kas notiktu, ja jūs iemaldītos «Galatasaray» rajonā?
- Kluba menedžere ieteica neiet tajās vietās, kur bija «Galatasaray» fani, taču viņu fani bija diezgan neitrāli. Mēs jau nesapratām turku valodu, tādēļ nemaz nebūtu par ko apvainoties. (Smejas)

- Kā ir spēlēt tik nokaitētā atmosfērā?
- Turcijas čempionātā uz mūsu mājas spēlēm neviens «Galatasaray» fans nedrīkstēja nākt, bet mūsu fani nedrīkstēja iet uz «Galatasaray» mājas spēlēm. Taču Eirolīgas «Final Four» turnīrā, manuprāt, tika sasniegts apmeklētības rekords. Zālē bija tāds troksnis, ka neko nevarēja dzirdēt. Visu laiku tika šautas petardes, šis tas lidoja arī laukumā. Spēles laikā to tā nevarēja just, bet, kad nonācām malā, tad bija ļoti bailīgi, jo pretinieku fani bija ļoti draudīgi un meta mums visādas monētas un pogas. Viens no treneriem pat manīja, ka laukumā bija uzmesta suņa siksna ar asumiem. (Smejas)

- Acīmredzot kāds bija norāvies no ķēdes...
- (Smejas) Pēc Eirolīgas mača, kurā uzvarējām, pusotru stundu sēdējām ģērbtuvē, jo policistiem vajadzēja savaldīt fanus. Šķiet, ka vienam no «Galatasaray» faniem pat bija sirdslēkme. Turklāt arī Turcijas čempionāta finālsērijas pēdējo, ceturto spēli vinnējām «Galatasaray» laukumā. Pēc uzvaras nācās gaidīt, kamēr tiks iztīrīta zāle. Uzreiz pēc mača pie manis kāds pienāca un iedeva dvieli, lai varam apsegties, jo mums sāka mest virsū visādas drazas. Viņu fani bija ļoti nikni, ka uzvarējām viņu laukumā. 

- Vai tas ir tā vērts - spēlēt Turcija un apdraudēt savu veselību? Pieņemu, ka varbūt tikai Grieķijā ir līdzīgi, bet citur ir mierīgāk.
- Kad spēlēju Krievijā, treneris stāstīja, ka bija ļoti grūti spēlēt Kurskas «Dinamo» mājas zālē. Vienreiz kādai spēlētājai soda metiena laikā ar jēlu olu trāpīja tieši pa pieri. (Smejas) Bet tas bija gadus 20 atpakaļ. Šogad tur spēlēja Gunta [Baško-Melnbārde].
Šosezon Turcijas čempionāta mačā pret «Galatasaray» es un Elīna nespēlējām, taču sēdējām tribīnēs un mums priekšā bija viena ģimenīte. Kādā no spēles epizodēm «Fenerbahce» spēlētājā pārtvēra bumbu un ātrajā uzbrukumā guva divus punktus, bet septiņus, astoņus gadus vecais puisītis no visa spēka iespēra pa priekšā esošo krēslu un tas aizlidoja pa gaisu. (Smejas)

- Skatos, ka katru sezonu esi pavadījusi citā komandā. Vai nav bijusi vēlme kaut kur palikt ilgāk?
- Pirmajā gadā manis pārstāvētā komanda bankrotēja, nākamajā gadā vēlējos spēlēt Eirolīgā, bet pēc tam katru gadu zvanīja no «Nadežda» komandas, taču tajā brīdī jau biju parakstījusi jaunu līgumu. Bieži vien sanācis tā, ka nav bijusi skaidrība, kas notiks klubā nākamsezon, tādēļ jau laikus esmu parakstījusi līgumu, lai nepazaudētu labu piedāvājumu. Nākamsezon otro reizi karjerā spēlēšu Orenburgas komandā. Klubam ir viens no mazākajiem budžetiem Eirolīgā, taču man tur patika spēlēt, jo spēlētājas un treneri strādā ar lielu atdevi. Bija piedāvājums palikt «Fenerbahce» rindās, taču viņiem vēl nebija skaidrības par ārzemnieku kvotām Turcijas čempionātā.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

23.07.2017
Ienākt apollo.lv