Zudusī Atlantīda: Mīti par īstenību II

Apollo
0 komentāru

(Turpinājums)

Atradums pie Spānijas krastiem

Atlantīdas pēdas meklē ne tikai Rietumu puslodē, bet arī tuvāk Eiropai. 1973. gadā amerikāņu zemūdene militāro manevru laikā pie Spānijas krastiem nejauši atklāja nogrimušas pilsētas drupas. Par atradumu tūlīt ziņots augstākajām amatpersonām, taču ASV prezidenta Ričarda Niksona administrācija šo ziņu noslēpa. Tikai tagad sākušas noskaidroties dažas pētījumu nianses.

Zinātnieks Džeimss Horviks laidis klajā grāmatu «Misija «Atlantīda»: ko zina jūrnieki par pazudušo kontinentu», kurā apraksta šo operāciju. Horviks rakstīto pamato ar atslepenotiem oficiāliem dokumentiem un intervijām ar zemūdenes bijušajiem jūrniekiem.

Atradumu uzgāja gluži nejauši — militāro manevru laikā netālu no Spānijas piekrastes. Zemūdens pilsētas drupas, atrastas 1973. gada 25. jūlijā. Atbilstoši jūrnieku stāstītajam, drupas atradās 1600 metru dziļumā, aizņemot milzu platību — aptuveni 50 kvadrātkilometru. Kopš tā laika ASV jūras spēku kuģi veikuši vismaz 4 ekspedīcijas šajā apvidū.

Pēdējā ekspedīcija notika 1997. gadā. Horviks apgalvo, ka ar robotu palīdzību iegūti senākās kultūras priekšmeti, tomēr plašākai sabiedrībai tie neesot parādīti.

Šā gada augustā vācu zinātniekiem Rainera Kīnes vadībā Spānijas piekrastē Kadisas pil­sētas tuvumā esot izdevies atklāt liecības par leģendāro Atlantīdu. Satelīta fotouzņēmumi liecinot, ka Atlantīdas «sala» atradusies Spānijas dienvidu piekrastē, kas applūdināta plūdos starp 800. un 500. gadu pirms Kristus.

Vācu zinātnieks apgalvo, ka satelīta fotouzņēmumos redzamas 2 kādreiz majestātisku celtņu — Poseidona un Kleito tempļu — drupas, kā ari no tiem izejošie koncentriskie apļi, kas it kā saskan ar Platona darbos atrodamo Atlantīdas aprakstu.

Zirārs apstrīd Platonu

Interesantu teoriju izvirzījis franču atlantologu virsaitis, pazīstamais ģeologs un vēsturnieks Žaks Kolina-Žirārs no Vidusjūras universitātes Provansā. Viņš nolēmis pārbaudīt Platona klasisko versiju, kas vēsta, ka Atlantīda atradusies aiz Herkulesa Stabiem (Atlantijas okeānā netālu no Gibraltāra jūras šauruma).

Franču pētnieks tāpat ņēmis vērā, ko Platons vēstījis par atlantu bojāejas laiku. Pēc mūsdienu laika skaitīšanas metodēm tas noticis ap 9. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.

«Lai pārbaudītu šo versiju, mēs studējām Pasaules okeāna svārstības pēdējos 19-20 tūkstošus gadu. Aalīdzinājām cilvēku migrāciju paleolīta laikmetā saistībā ar okeāna līmeņa svārstībām. Izrādījās, pirms 19 000 gadu okeāna līmenis bija par 130 metriem zemāks nekā šobrīd. Ap 9.-10. gadu tūkstoti p.m.ē. sākās pastiprināta ledāju kušana un Pasaules okeāna līmeņa celšanās.

Pētot koraļļu rifus, secinājām, ka tolaik 100 gadu laikā ūdens līmenis pieau­ga apmēram par 2 metriem, tādēļ nav nekā neparasta, ka sala nozuda zem ūdens Platona aprakstītajā laikā. No tā izriet, ka starp Ziemeļāfriku un Eiropu eksistējis lielu salu arhipelags.

Arī Gibraltāra jūras šaurums bija daudz šaurāks un garāks. Praktiski tāds jūras šaurums arī bija «iekšējā jūra», par ko stāstīja Platons. Senā «šauruma-jūras» rietumu daļā atradām no rietumiem uz austrumiem izstieptu salu, kurā, iespējams, dzīvojuši atlanti. Mūs­dienās tā ir Spartela sala, kuras garums 14 km, bet platums — 5km», stāsta Ž. Kollins-Žerārs.

Vai Platons izpušķojis vēsturi?

Krievu pētnieks Aleksandrs Borodins domā, ka šī hipotēze nav pilnīga un Ž. Kollins-Žerārs to zina, taču nesaderības vēl nespējot izskaidrot. Spartels, protams, nevar mēroties spēkiem ar Atlantīdu — neskaitāmu salu karalisti. Šo nesaderību franču zinātnieks skaidro kā nepareizu pāreju no ēģiptiešu uz grieķu mērīšanas sistēmu, kā arī ar «dabisko izpušķošanu», kas neizbēgami parādās, ja stāsts ilgi klīst mutvārdos, līdz kāds to pieraksta.

Viens no iemes­liem, kādēļ iedzīvotāji atstāja salu, varēja būt nevis vulkāna izvirdums vai plūdi, kā skaidro Platons, bet gan salas pārpurvošanās. Tomēr, franču pētnieks domā, ka sengrieķu vēsturnieks izpušķojis vēsturi, lai padarītu to interesantāku laikabiedriem, kuri labi zināja, kas ir vulkāna izvirdumi, tādēļ šī versija šķita gluži reāla un pieņemama.

Par Platona apraks­tīto dižo atlantu civilizāciju Ž. Kollins-Žerārs teicis, ka tā ir Platona, kurš sapņoja par ideālu sabiedrību, «pašizgudrojums».

Ja turpinām apspēlēt ideju par Gibraltāra piemērotību turpmākiem pētījumiem, jāpiemin Krievijas Okeanoloģijas institūta darbinieka Aleksandra Gorodinska izteikums: «Starp Azoru salām un Gibraltāra šaurumu senatnē eksistēja salu ķēde, kas vēlāk iegrima okeāna atvarā.

Tieši šeit ir robeža starp divām litosfēras plāksnēm — Āfrikas no dienvidiem un Eiropas — no ziemeļiem. Tajā vietā, kur plāksnes saskaras, dziļi gremdētā okeāna litosfēra lūst un «nirst» kontinentālajā, aiznesot dzīlēs uz savas «muguras» okeāna salas.

Tieši šeit atrodas zemūdens arhipelags Pakavs, kurā ietilpst Ampēra un Zozefīnas kalni. Pirms 12 000 gadu Pakavs bija sauszeme, uz kuras, iespējams, mitinājās atlantu civilizācija. Vairākās ekspedīcijās pēdējos gadu desmitos šajā apvidū atklāto akmens struktūru krievu pētnieki iemūžinājuši simtos fotoattēlu.

Kur palika Atlantīda?

Amerikāņu pētnieks Edgars Keisijs domā, ka atlantu civilizāciju no Zemes virsmas «noslaucīja» ģeoloģisku kataklizmu sērija. Divās sākotnējās vainojami paši atlanti. Viņi sāka izmantot īpašu spēka kristālu, lai veiktu urbumus visa sava kontinenta plašumos ar enerģi­jas palīdzību, kas uzkrājās kristālā. Atlanti izmantoja speciālas ierīces saules starojuma aktivizācijai, pieslēdza tās pie kristāla un sāka eksperimentēt.

Rezultātā Atlantīdas teritori­jā notika pirmā nelielā ģeoloģiskā katastrofa, neilgi pēc tam otra. Pēc kāda laika notika arī trešā katastrofa — šoreiz pasaules mērogā. Notika tas, kas Bībelē pieminēts kā Lielie plūdi. Atlantu civilizācija ņēma savu galu plūdu vērpetēs. Cilvēce pēc šīs kataklizmas atgriezās pie mežonīga dzīvesveida un gandrīz pirmatnīgiem ieradumiem.

Atlantīda esot atradusies apmēram tajos platuma grādos, kur mūsdienās skalojas Atlantiskais okeāns starp Meksikas līci un Āfrikas piekrasti. Keisijs uzskata, ka Lielie plūdi notikuši aptuveni 10 500 gadus p.m.ē. Zinātnieki, kuri veikuši pētījumus par mīklainās salas atrašanās vietu, nonākuši pie atziņas — Atlantīda pastāvējusi tieši šajā laika posmā.

Keisijs par atlantiem stāstījis: «Viņu kultūras pārākums bija ļoti būtiska iezīme. Mežoņus, kas dzīvoja citos kontinentos, neielaida Atlantīda. Atlanti nekad nav centušies ieviest savu kultūru citos kontinentos. Atlanti citur dzīvojošos mežoņus neizmantoja pat kā vergus.

Pastāv varbūtība, ka pēc katastrofas dzīvi palika tie, kuri kataklizmas momenta neatradās Atlantīdas teritorijā. Izdzīvojušie atlanti nonāca mežoņu ciltīs un bija spiesti veikt civilizētāju funkcijas. Apstākļi atlantiem lika izvēlēties — vai nu pilnīga civilizācijas degradā­cija, vai arī kultūras ieviešana pusmežonīgajās ciltīs.

Daudzām tautām ir teiksmas par liela auguma baltajiem cilvēkiem ar zilām acīm, kuri pārsteidzoši daudz zinājuši par dabas un Visuma noslēpumiem.

Atdzīvina Atlantīdas mītu

Diskusija par Atlantīdu nebūtu pilnīga, nepieminot 19. un 20. gadsimtā izteiktos patiešām fantastiskos apgalvojumus par zudušo kontinentu. Visliekākie nopelni šī mīta atdzīvināšanā ir Minesotas štata kongresmenim, divkārt neveiksmīgajam viceprezidenta amata kandidātam un vēsturniekam amatierim Ignacijam Donelijam, kurš 1881. gadā publicēja grāmatu «Atlantīda — pirmsdilūvija pasaule».

Donelijs uzskata, ka Platona Atlantīda ir Ēģiptes, Mezopotāmijas, Indas ielejas un Eiropas, kā arī Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas civilizāciju avots un visu kultūras sasniegumu pamats. Viņa tēzi neapstipri­na modernās arheoloģijas un ģeoloģijas rūpīgie pētījumi; nav nekādu liecību, ka visas šīs kultūras būtu attīstījušās no kāda vienota pirmavota, un tas nekādā gadījumā nevar būt Atlantīda.

Tomēr, salīdzinājumā ar dažiem citiem 19. un 20. gadsimta domātājiem, Donelijs ir intelektuālas savaldības paraugs. Helēnas Blavatskas vadītie teosofi izteica pieņēmumu, ka atlanti lidojuši aeroplānos un audzējuši no citplanētiešiem iegūtu labību.

Gluži nesen, 20. gadsimta nogalē, plašsazinas līdzekļos izskanēja apgalvojumi, ka bijuši kontakti ar gariem no zudušā kontinenta, kas piedāvājuši dažādus atlantu padomus mūsdienu pasaules iemīt­niekiem. Protams, nav nekādu uzskatāmu liecību, kas apstiprinātu šādu apgalvojumu patiesīgumu.

Šā gada maijā Kipras piekrastē noslēpumainās Atlantīdas meklējumos startēja jauna ekspedīcija amerikāņa Roberta Sarmasta vadībā. Šis pētnieks pēc rūpīgas dažādu faktu salīdzināšanas secinājis, ka Atlantīda atrodas jūras dzelmē kaut kur starp Sīriju un Kipru vairāk nekā pusotra kilometra dziļumā.

Pētnieks apgalvo, ka viņam izdevies atklāt 48 no 50 ģeogrāfiskajiem pieturas punktiem, kurus pirms 2400 gadiem minēja Platons. Zinātnieks cer, ka viņam izdosies rast pierādījumus, ka Atlantīda nav dižā sengrieķu filozofa iztēles auglis, bet reāli pastāvējusi varena civilizācija ar akmens tempļiem, tiltiem, kanāliem un ceļiem.

Līdz šim dažādi entuziasti nesekmīgi meklējuši Atlantīdu visdažādākajās zemeslodes vietās — arī Azoru salās, Krētas salas piekrastē, Santorīni un pat Antarktīdā. Zviedru ģeogrāfs Ulfs Erlingsons nesen publicētajā pētījumā «Atlantīda ģeogrāfa skatījumā: pasaku zemes izvietojums» pauž viedokli, ka Platona aprakstītā Atlantīda bijusi tikai sapņu zeme — utopija, kuras raksturojumā sengrieķu filozofs izmantojis elementus no dažādiem laikiem un vietām.

Zviedru ģeogrāfs, salīdzinājis pasaules lielāko salu ģeogrāfiskos aprakstus, ir pārliecināts, ka Platona aprakstītā atlantu lielvalsts apraksts visvairāk atbilst kādai vēl mūsdienās pastāvošai salai — Īrijai.

Zinātne sapņa statusā

Protams, tam, ka Atlantīda patiešām pastāvējusi, daudzi netic. Skeptiķi apgalvo, ka nogrimušās pilsētas Kubas piekrastē un Bahamu salās nemaz nepierāda, ka tās ir tieši tās Atlantīdas pēdas, par ko rakstījis Platons.

Daudzu tautu mīti līdz mums nogādājuši informā­ciju par dabas kataklizmām, kuru rezultātā sauszeme nogrima ūdens dzīlēs (starp citu, arī atlantologu vidū ir īpatņi, kas meklē Atlantīdu nevis Atlantijas okeānā, bet gan Klusajā okeānā, uz rietumiem no Peru).

Daži pētnieki uzskata, ka atlantologi mēģina atvērt durvis, kas jau ir vaļā, un ka milzīgais kontinents un neskaitāmās salas nekad nekur nav pazudušas, jo Atlantīda ir nekas cits kā… Amerika.

Tomēr, neraugoties ne uz ko, Atlantīdas un tās bagātību meklējumi turpinās. Atlantologi uzskata, ka nonākuši pie robežas, aiz kuras skaidri saskatāmas pazudušās salu valsts vēsturiskās un ģeogrāfiskās robežas. «Atlantīdu atradīs!», ir pārliecināts A. Borodins. Viņa kolēģi, nesenā atlantologu saieta dalībnieki, konstatējuši, ka savākti daudzi pierādījumi tam, ka Atlantīda patiešām eksistējusi, un vajag tikai turpināt meklējumus.

Ģeoloģijas doktors profesors Aleksandrs Gorodņickis uzskata, ka pierādījumi Atlantīdas eksistencei var izmainīt konceptuālo izpratni par dabas veidošanos un dzīvi uz Zemes. Šis jautājums ir sarežģīts un ļoti svarīgs, tāpēc jāizpēta nopietni un solīdā zinātniskā līmenī.

Arī tad, ja atlantoloģija nekļūs par īstu zinātni, tā noteikti saglabās savu sapņa statusu.

Zudusī Atlantīda: Mīti par īstenību II

www.akkuaria.net

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv