Māra Sīle: Vai eksperti tiešām ir eksperti

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: EPA-AFI

Latvijā ir pierasts uzklausīt dažādus ārzemju ekspertus, lai ieviestu uzlabojumus mūsu izglītības sistēmā. Atklāts paliek jautājums, vai katrreiz viņu pieredze dzimtajā zemē tiešām ir tāda, kuras piemēram der sekot. Piedāvājam ieskatu britu un amerikāņu zinātnieku secinājumos par izglītības sistēmu viņu pašu mājās.

Kembridžas Universitātes Izglītības fakultāte pagājušajā nedēļā izplatīja paziņojumu, kurā uzsvērts, ka Anglijas izglītības sistēma sabrūk valdības politikas dēļ.

Kembridžas Universitātes profesori John MacBeath un Maurice Galton vaino neelastīgo, pārslogoto mācību saturu, «no augšas» noteiktās mācību metodes, lielās klases, uzspiestos mērķus un «augsto likmju» sekmju testēšanas sistēmu, kas rada pārlieku spriedzi skolās. Īpašu ļaunumu esot nodarījusi valdības propagandēta iekļaušanas politika, kas liek vispārizglītojošajām skolām uzņemt skolēnus ar dažādiem mācību vai uzvedības traucējumiem, kas pirms tam bija mācījušies speciālajās skolās.

Anglijā tiek stingri noteikts, kā skolās jāmāca angļu valoda, matemātika un dabas zinības 12–14 gadu veciem skolēniem. Mazāk pieredzējuši skolotāji atbalsta šo pieeju, sakot, ka viņiem tagad nav jādomā par to, ko un kā darīt stundās. Taču skolēnos šāda neelastīga pieeja un spontanitātes trūkums mazina interesi par priekšmetu un patiku pret skolu. Skolēni saka: «Mums ir jāpārraksta no grāmatām kaudzes ar informāciju un pēc tam tā jāatceras kontroldarbiem.» Visbiežāk sastopamais vārds, ar kuru skolēni raksturo savu pieredzi skolā, ir — garlaicīgi.

Pētījuma autori apgalvo, ka skolēnu uzvedības pasliktināšanās ir tieši saistīta ar mācību procesu skolā. Pirms gadiem 15 skolotāji esot uztraukušies, ka skolēni sarunājas nevietā, pārtrauc citus, trokšņo, atstāj savu vietu bez atļaujas, tagad skolēnu uzvedība ir kļuvusi agresīvāka. Skolēni arvien vairāk labi apzinās, ko viņi dara, un apzināti izaicina skolotājus.

Otrs iemesls skolēnu sliktajai uzvedībai esot daudzas izjukušās ģimenes, vērtību un sabiedrisko normu izzušanu. Kāda skolotāja saka: «Vecāki cīnās. Viņu bērni ir bez kontroles. Bieži tie ir vientuļie vecāki, kuri nevar nomaksāt rēķinus. Viņi ir viegli ievainojami. Pilna ģimene kļūst arvien lielāks retums.»

Nav brīnums, ka skolotājiem daudz laika paiet, cīnoties ar bērnu neuzvedību, tā vietā, lai mācītu.

Līdzīgas tendences vērojamas Amerikas skolās. «Pārāk daudzi skolēni tagad skolas sauc par vientuļām vietām. Pat tie skolēni, kuri skolas beidz sekmīgi, bieži jūtas nelaimīgi. Skolotāji un administrācija strādā ļoti smagi, bet skolu struktūra dara savu,» saka Athens Drive, kas koordinē Bila Geitsa finansēto mazo skolu projektu, kura mērķis ir veidot mazas inovatīvas skolas pretstatā lielajiem, bezpersoniskajiem «kombinātiem».

Savukārt Bickel, Smith un Eagle savā pētījumā norāda, ka skolēnu sasniegumu uzlabošanai ir ierobežotas iespējas, ja centieni fokusējas tikai uz skolēniem klasē. Viņi norāda, ka politiķiem ir jāapsver, kā uzlabot sabiedrības kapacitāti atbalstīt bērnus un jauniešus tādējādi, lai skolēnu pieredze ārpus skolas būtu saskaņā ar to pieredzi, ko viņiem mēģina dot skolā.

Varbūt mums vēl ir laiks nenonākt tur, kur mūsu padomdevējiem? Vai varbūt tomēr par vēlu?

    Uz augšu