Zilās govis audzē vairāk priekam nekā pienam

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

No šķirnes, kas padomju laikos bija gandrīz izzudusi, Latvijas zilā govs tagad ir kļuvusi tik populāra, ka daudzas saimniecības, kuras nodarbojas ar viesu uzņemšanu, parūpējušās par kāda eksemplāra iegādi. Iespējams, samērā dāsno subsīdiju dēļ tās savairotas arī lauku saimniecību kūtīs. Lai arī zilās govis nu vairs nešķiet nekāds brīnums, tās ieraugot, aizvien pārņem mazliet sirreāla sajūta un, protams, arī interese. Latvijas zilā govs ir ļoti reti sastopama šķirne, kam vēl nesen draudēja pilnīga izmiršana.

Nu šie draudi novērsti, tomēr šķirne aizvien uzskatāma par retu. Ārzemnieki, šīs govis ieraugot, nereti noelšas aiz sajūsmas un pārsteiguma. Galu galā – zilganas krāsas lopiņi patiešām nav ikdienišķa parādība.

Mantojums no lībiešiem

Par Latvijas zilās govs izcelsmes vietu tiek uzskatīta Kurzemes jūrmala. Zilās govis sākotnēji piederējušas tikai lībiešu zemniekiem, taču ieraksti liellopu ciltsgrāmatās liecina, ka jau pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tās bija sastopamas arī Vidzemē – Valmieras un Cēsu novadā. Zilās govis slavē par noturīgumu pret aukstumu, lietu un vēju, pieticību barības izvēlē un izturību pret kaitēm.

Padomju laikos zilās govis gandrīz izzuda, jo tām nepiemērotas izrādījās to laiku lielfermas, turklāt priekšroka tika dota Latvijas brūnajai govij.

Tikai kopš pagājušā gadsimta 90.gadu vidus, kad ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības daļas finansiālo atbalstu tika īstenoti vairāki pasākumi zilās govs aizsardzībai un saglabāšanai, to skaits ir atsācis palielināties.

2002.gadā Jelgavas pilī tika nodibināta šķirnes saglabāšanas apvienība "Zilā govs". Tās mērķis ir saglabāt Latvijas zilās govis un pilnveidot to populāciju.

Sākumā tūristu ka biezs

Rubežnieku ģimene Kalvenē bija viena no pirmajām, kas šajā pagastā sāka audzēt Latvijas zilo govi. "Tas bija pirms gadiem piecpadsmit. Tepat netālu vienā saimniecībā bija viena zilā govs, saimniekam tā īpaši nepatika, tad teicu: "Davai, es viņu vedu mājās!" Un tā arī izdarīju," pastāstīja Alfrēds Arvīds Rubežnieks. Kopš tā laika viņa saimniecībā piedzimuši tik daudz zilo teliņu, ka visiem kūtīs nemaz nebūtu vietas. Rubežnieki arī iesaistījušies apvienībā "Zilā govs", kur speciālisti nosaka, kuru govi ar kuru bulli drīkst sēklot, lai mazinātu tuvas radniecības risku.

Rubežnieku lopi lielu interesi izraisīja 90.gadu sākumā. "No malu malām brauca gan tūristi, gan no žurnāliem, fotografēja teliņus. Arī tagad, kad manas govis ir ganībās līdzās ceļam, bieži vien mašīnas apstājas un braucēji ķer pēc fotoaparātiem," redzējis A.Rubežnieks.

Novērojām, ka tagad zilās govis redzamas daudzās Liepājas rajona saimniecībās, piemēram, Durbes novadā, Lažas pagastā, Nīcā, Kalvenē un citur. Apvienības "Zilā govs" valdes biedrs Ziedonis Grīslis pastāstīja, ka Liepājas rajonā reģistrēta gandrīz puse no visa Latvijas zilo govju skaita. Pirms 10 gadiem tika noskaidrots, ka Latvijā ir 89 šīs šķirnes govis, bet pērn apvienība "Zilā govs" reģistrējusi jau 612.

Maksā labas subsīdijas

Tagad Rubežnieku kūtī palikušas tikai piecas zilās govis. "Visas citas pārdevu. Arī brūnās. Gan bullīšus, gan telītes. Jo briesmīgi sarežģītus dokumentus tagad pieprasa. Ilgs laiks tad jāsēž pie galda un tikai jāraksta. Ko nu mums, pensionāriem, ar to aizrauties. Tad vēl jābrauc kaut kādu lauksaimnieka eksāmenu likt. Nu, kāds eksāmens vēl pensionāram, kam jau pāri sešdesmit!" nosmej A.Rubežnieks.

Šķirnes saglabāšanas nolūkos par katru zilo govi saimnieks saņem 138 latu lielu subsīdiju. "Zilās govis ir vērts turēt kaut vai subsīdiju dēļ. Lai arī izslaukums labs, piena iegūšana ir liels darbs. Mēs slaucam ar rokām. Arī cena mainās – te tāda, te šitāda. Nesen bija 15,5 santīmi par litru, tagad – 15 santīmu. Skatās it kā, lai nebūtu pārāk liels somatisko šūnu daudzums. Bet mēs jau īsti nezinām, ko tajā laboratorijā pēta. Lauciniekam jau var pateikti visu ko," aizdomas radušas A.Rubežniekam. Bet pienu zilās govis dod daudz. "Vairāk par 4000 litriem gadā – tas nemaz nav slikti," gandarīts ir saimnieks.

Valsts aģentūras "Lauksaimniecības datu centrs" sniegtajā informācijā redzams, ka, piemēram, 2002.gadā vidējais izslaukums Latvijas zilo govju ganāmpulkos bija 4552 kilogrami ar vidējo tauku saturu 4,38 procenti un vidējo olbaltuma saturu 3,28 procenti.

Tagad jau zilās govis esot arī vairākiem Rubežnieku kaimiņiem. "Nu, kāpēc lai neturētu, ja par tām labu naudu maksā," nosmej A.Rubežnieks. Tiesa, ne visiem esot tīras zilās šķirnes lopiņi. Ja krusto ar citas šķirnes lopiem, zilganā krāsa pazūd un kļūst vairāk pelēcīga vai melna. Taču arī šādi lopiņi izskatoties pievilcīgi. "Man, piemēram, pēc zilās govs krustošanas ar melno, teļš iznāca pelnu krāsā. Arī smuks," atceras A.Rubežnieks.

Piens nav citā krāsā

Zilo govju piens tiek nodots Kazdangas uzņēmumam "Elpa". Tā direktors Gundars Sisenis pastāstīja, ka nav ne vajadzības, ne cita pamatojuma, lai zilās govs pienu nodalītu no pārējo gotiņu slaukuma. "Ja govs ir zila, tas nenozīmē, ka arī piens ir zils. Piens tām ir tikpat balts kā pārējām govīm, un tikpat balts arī iznāk siers. Atšķirības nav nekādas. Arī ražīguma ziņā zilās govis ir līdzvērtīgas pārējo šķirņu piena lopiem, tāpēc nav jēgas veidot atsevišķu zilo govju fermu. Valsts subsīdijas zilo govju saimniekiem maksā tikai tāpēc, lai saglabātu šīs šķirnes genofondu. Lai zilās govis neizzustu. Un viss. Cita iemesla nav," norādīja G.Sisenis. Tiesa, no zilās govs piena produktiem papildu labumu varētu gūt tās mājražotājas saimniecības, kas uzņem viesus. Tūristiem varbūt būtu interesanti nogaršot zilās govs sieru vai rūgušpienu.

Piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības "Dzēse" vadītājs Māris Petrēvics novērojis, ka vairākās saimniecībās ir redzama viena vai divas zilās govis. Taču šo lopiņu aizvien vēl ir ļoti maz, lai varētu runāt par šīs šķirnes lomu Latvijas piensaimniecībā. "Kā jau jebkurai šķirnei, arī Latvijas zilajai govij ir savi plusi un savi mīnusi. Cik zināms, tā ir izturīgāka sliktos laika apstākļos, taču izslaukums mazāks. Un atbalsts šai šķirnei tiek dots ne jau tāpēc, ka zilajai govij būtu paredzēta kāda loma lauksaimniecībā. Bez piena ražošanas ir arī citi iemesli, kāpēc zilās govis tiek audzētas. Pirmkārt, tāpēc, ka tās ir ļoti maz. Otrkārt, tā ir mūsu pašu Latvijā radusies šķirne. Savā ziņā nacionālais tēls," teica M.Petrēvics.

Savukārt apvienības "Zilā govs" valdes biedrs Z.Grīslis atzina, ka ar zilās govs šķirnes saglabāšanu nemaz tik raiti neiet, kā gribētos. Problēmas sagādā vaislinieku trūkums. "Vaislinieki tā kā būtu, bet tiem ir pārāk tuva radniecība ar pārējām govīm," norādīja Z.Grīslis. Tāpēc bijuši dažādi mēģinājumi sameklēt līdzīgu šķirņu dzīvniekus. Piemēram, Latvijas zilās govis krustotas ar Lietuvas gaiši pelēkajām. Tam bijuši samērā labi rezultāti, jo, kā zināms, zilās govis jau arī nav tīri zilā krāsā, bet gan diezgan stipri velk uz pelēcīguma pusi.

Neveiksmīgi bijuši mēģinājumi zilās govis krustot ar Tiroles pelēko bulli, kas ir gaļas šķirnes lops. Latvijas zilā tomēr ir piena govs.

Taču pilnīga izzušana Latvijas zilajai nedraud. "Ja Latvijas brūno sakrusto ar zilās šķirnes lopiņu, teļš gandrīz vienmēr būs zilā nokrāsā. Dažreiz – melnā. Tāpēc, lai arī neesam zinātniski pierādījuši, taču pieredzētais liecina, ka zilo govju gēns ir dominants, un tas saglabāsies arī citās paaudzēs," skaidroja Z.Grīslis.

Uz augšu