Rokenrola romantiķis ar uzņēmēja tvērienu

FOTO: kulturostvartas.lt

Lui Fonteins, īstajā vārdā Stīns Lorenss, ir visneparastākais dānis un viens no oriģinālākajiem cilvēkiem, ko esmu sastapusi. Viņš neģērbjas kā visi un nerīkojas kā visi. Sevišķi tas pamanāms Liepājā, kur vairākums vairāk vai mazāk pieraduši no pūļa neizcelties. Ja Stīns iet pa ielu (biežāk gan brauc), tad spilgtais, rokenrola mūziķim raksturīgais apģērbs un aksesuāri, ļoti melni vai ļoti blondi mati jau pa gabalu pievērš apkārtējo uzmanību. Tieši tāda – neatkarīga un brīva no aizspriedumiem – ir arī Stīna sieva liepājniece Ivonna, ar kuru viņu saista «liela mīla» (šo frāzi dānis vienmēr saka latviski). Caur Ņūorleānu uz Liepāju

Pirmo reizi Stīns kopā ar mūziķu grupiņu Liepājā ieradās deviņdesmito gadu sākumā. Iepazinās ar Ivonnu, guva pirmos iespaidus par šo pilsētu un aizbrauca. Lai atgrieztos.

Tagad abus bieži var sastapt Liepājas Vecās ostmalas promenādē – vai nu sēžam ārā pie sava mūzikas kluba kafejnīcas galdiņa un smēķējam, vai runājamies ar strādniekiem, kuri blakus pārbūvē neglītu padomjlaiku ēku, – tur būs vēl viena Fonteina viesnīca un vēl daudz kas cits.

Galdnieks, mūziķis, mākslinieks, uzņēmējs Stīns jau vairākus gadus ir liepājnieks. Vismaz te noteikti ir viens no viņa galvenajiem atbalsta punktiem. Otrs ir Kopenhāgenā, Dānijā.

Bet vispār, kopš Stīns ir kopā ar Ivonnu, īsāku vai garāku laiku abi pavadījuši vismaz piecpadsmit dažādās valstīs. Viena no iemīļotākajām vietām abiem ir blūza un džeza galvaspilsēta Ņūorleāna – eksotiskā, spocīgā Amerikas pilsēta, kur joprojām 80 procenti iedzīvotāju ir melnādaini, kur vispopulārākā reliģija ir vudu, kur katru dienu notiek laupīšanas un vismaz viena slepkavība, kur lieto visus iespējamos narkotiku veidus un kur cilvēku galvenā nodarbošanās ir (vismaz pirms lielajiem plūdiem bija) izpriecas: festivāli un karnevāli tur notiek augu gadu.

Lielākoties visas braukāšanas saistītas ar Stīna grupas uzstāšanos vai mūzikas ierakstiem, bet uz Meksiku, mazo Karību jūras salu Belizu vai Norvēģijas kalnu namiņu šovasar viņi braukuši arī tāpat vien kopā ar bērniem un Ivonnas mammu. Medusmēnesi abi esot pavadījuši Peru.

Mūzikas klubs, viesnīca, restorāns, veikals

Liepājā Stīns ar ģimeni apsaimnieko vairākus ostmalas namus, senu noliktavu un nu arī likvidētās okeāna zvejas flotes Liepājas bāzes kādreizējo milzīgo administratīvo ēku, bet Dānijā viņa rezidence atrodas vecā rūpnīcas korpusā, kas pārbūvēts mūziķu vajadzībām: tur ir gan viesnīcas numuriņi, gan izolētas mēģinājumu telpas un ierakstu studija.

Liepājā, Vecās ostmalas promenādē, no sarkaniem ķieģeļiem būvētā noliktavā jau otro gadu veiksmīgi darbojas rokklubs «Fontaine Palace». Divās zālēs vienā reizē var uzņemt ap sešsimt cilvēku. Fonteina «pils» šovasar iznākusi arī ārpus senās noliktavas sienām, un tagad saimnieka iecienītās meksikāņu picas, lielos burgerus, ķīniešu ēdienus vai turpat uz āra grila pagatavotu steiku var iebaudīt, sēžot kanāla malā un vērojot rosību ostā. Saimnieks pats uzrauga pavāru darbu un ir visai bargs kritiķis. Piektdienu un sestdienu vakaros klubā uzstājas rokgrupas no dažādām valstīm, svētdienas atvēlētas džezam. Bieži klubā notiek īpaši tematiski vakari, koncerti, filmu izrādes, diskotēkas bērniem.

Iecienīta ir arī Stīna viesnīca «Fontaine hotel», kas atrodas pirms 110 gadiem celtā romantiskā koka ēkā, uz kuru ved bruģakmeņiem klāta ostmalas ieliņa. Katram viesnīcas numuriņam ir savs šarms un īpašs dizains, ko veidojis pats saimnieks kopā ar sievu un Liepājas māksliniekiem. Viens numurs veltīts rokenrola karalim Elvisam Preslijam, ir arī viesnīcas saimnieka stilā iekārtots numurs un citi. Viesnīcai ir omulīgs pagalms, kurā labi jūtas gan pieaugušie, gan bērni, bet ēkas pirmajā stāvā iekārtots veikaliņš, kādu otru neatrast ne vien Liepājā, bet droši vien arī nekur citur Latvijā. Tajā atrodami gan padomjlaiku «suvenīri» (piemēram, gumijas gāzmaskas un padomju jūrnieku formas jakas), gan antikvāras skandināvu sadzīves lietas, gan eksotiskas preces no austrumzemēm un Āfrikas. Veikala dibenistabā saimnieks iekārtojis savu biroju, un no turienes bieži dzirdama skaļa un reizēm dusmīga balss. Tas, kurš dusmojas, ir Stīns – uzņēmējs. Tas, kurš pelna naudu, lai Lui Fonteins varētu nodarboties ar savu sirdslietu – mūziku. Tā saka Ivonna. Vēl viņa mēdz teikt, ka Stīns nav diplomāts, un tam piekrīt arī mūziķa draugi – viņš nespēj noslēpt to, ka viņu tracina mūsu ierēdņu birokrātisms, kas reizēm robežojas ar kaitniecību. Tomēr, neraugoties uz visām grūtībām, Stīna uzņēmums nu jau stabili ieņēmis savu vietu Liepājā.

Blakus viesnīcai, Stūrmaņu ielā, atrodas arī Ivonnas un Stīna mājoklis – tādā pašā senā ostmalas namiņā kā viesnīca. Nams gan sen jau kļuvis par šauru ģimenei – tur dzīvo ne tikai Stīns un Ivonna, bet arī viņu divus gadus vecais dēlēns Fandango Fonteins, kuram ir mammas uzvārds – Kalita, Ivonnas meita Tesa un mamma Ausma, auklītes, draugi. Dažkārt Liepājā ciemojas arī Jakobīne, Stīna meita no pirmās laulības. Vārdu sakot, īsts tabors, secina Ivonna. Sen jau vajadzētu lielāku māju, šo varētu atstāt Ivonnas mammai, jo te ir dārziņš, kas viņai ļoti patīk. Taču līdz tam vēl būs ilgi jāgaida – savu prasa gan klubs, gan topošā viesnīca, gan muzicēšana.

Dumpinieks atgriežas

– Manam tēvam ir astoņi brāļi, un man ir kādi piecdesmit brālēni un māsīcas. Bet tikai es vienīgais no visiem esmu mūziķis. Tāpēc mani visi pazīst, – pavisam nopietni apgalvo Stīns.

Viņa mātei esot paticis gleznot un izšūt, bet tēvu vienmēr interesējis tikai uzņēmums – sākotnēji santehnikas ražotne, kas tagad jau pārtapusi vairākos uzņēmumos, kas ražo BMW, «Jaguar» u. c. automašīnu aksesuārus. Laikam tāpēc uz jautājumu – kas tu esi? – Stīns atbild: – Ģenētiski – santehniķis. Un piebilst: – Citādi jau nebūtu varējis uzbūvēt savu milzu bungu mašīnu, ar kuru koncertēts gan Eiropā, gan Amerikā.

Tēvs esot gauži līdzīgs viņam pašam (vai otrādi) – abi aizrāvušies katrs ar savām lietām, un cits nekas viņus neinteresē. Stīna aizraušanās ir mūzika («Mūzika man nozīmē visu»), tēva aizraušanās – uzņēmums.

Izvēle – būt mūziķim – savulaik pamatīgi sabojāja Stīna attiecības ar ģimeni. Tēvs viņu esot pat padzinis no mājām. Jo tieši jaunākajam dēlam (kurš taču ir tik līdzīgs viņam pašam!) tēvs bija iecerējis nodot ģimenes biznesu. Galu galā uzņēmumu nācās pārņemt abiem Stīna vecākajiem brāļiem. Kaut arī tieši jaunākais jau 12 gadu vecumā bija apliecinājis savu uzņēmēja talantu – sākumā tirgojis puķes un Ziemassvētku egles, vēlāk sācis audzēt un pārdot zirgus. – Šo biznesu uzsākt man palīdzēja tēvs. Labi pelnīju.

Taču pēc četriem gadiem vienā dienā Stīns pēkšņi zaudēja interesi par ienesīgo nodarbošanos un pievērsās mūzikai, lai gan mūzikas skolā bija pavadījis tikai pusgadu. – Sešpadsmit gadu vecumā aizgāju no mājām un devos uz Dānijas vidieni – Grinstedu. Vispirms spēlēju bungas, tad basģitāru. Ģitāra ir Stīna instruments līdz pat šim laikam. Starp citu, vienam no Stīna brāļiem jau skolas gados esot piederējusi ģitāra, bet viņš to ne reizi neesot paņēmis rokā.

Bet toreiz konflikts ar tēvu bija tik milzīgs, ka Stīns ilgu laiku nevēlējās, lai viņu sauktu īstajā vārdā. Lui Fonteins, un viss. Tagad kaut kas ir mainījies. Dumpinieks atkal sācis satikties ar ģimeni. Māte, kas Stīnu allaž atbalstījusi, vairākkārt ciemojusies arī Liepājā, un viņai patīk tas, ar ko dēls šeit nodarbojas. Bet dienā, kad runājamies ar Stīnu un Ivonnu, viņš daudznozīmīgi saka: – Šodien man piezvanīja brālis. No Ķīnas...

Viens no lielās mūziķu brālības

«Fontaine Palace» ir iecienīts ne tikai sava interjera un īpašās kluba gaisotnes dēļ, bet arī tāpēc, ka tur mēdz viesoties mūziķi no visas plašās pasaules. Šajā ziemā tur satiku arī vienu no Stīna labākajiem draugiem, melnādaino blūzmeni Rokiju Čārlzu no Ņūorleānas. Pēc tam, kad kopā ar Stīnu un viņa grupas mūziķiem Rokijs bija muzicējis Igaunijā un Lietuvā, kādu laiku viņš uzkavējās arī Liepājā, lai pēc tam dotos uz Dāniju, kur Stīna studijā ierakstīja savu jauno soloalbumu. Arī Fonteina grupai ir ierakstīts jauns albums, kas gan vēl nav izdots, un divas Rokija dziesmas no šā albuma ir īpaši veltītas Stīnam. Pirms atgriešanās Amerikā lieliskais blūza seniors solījās atkal būt Liepājā – «tiklīdz Stīns piezvanīs».

Abi iepazinušies Ņūorleānā, kādā no daudzajiem festivāliem, kas notiek jebkur – iela vienkārši tiek norobežota no abiem galiem, uzlikta skatuve, un festivāls sākas. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, atmiņās kavējās Rokijs. – Tu labi izskaties, – teicis viens no viņiem. – Tu arī, – atbildējis otrs. Kopš tās dienas viņi ir draugi, lai arī reizēm strīdas par mūziku.

– Viņš ir lielisks cilvēks ar lielu un mīlošu sirdi, – par Stīnu saka Rokijs. Tā jau arī man likās, bet daudzi uzskata, ka viņš ir lecīgs un iedomīgs, jo Stīnam diezgan veiksmīgi izdodas savu lielo un mīlošo sirdi noslēpt. Gan aiz pastāvīgās ierēdņu birokrātu lamāšanas, gan izaicinošā, agrāk arī agresīvā skatuves tēla. Savulaik tas saucās Clyde – The Killertype, Klaids – Slepkavnieciskais tips, tagad Lui Fonteins uz skatuves ir viņš pats – Loui Fontaine, kas esot pozitīvs tēls.

Rokijs saka: – Man patīk, ka Stīns nerunā aplinkus, bet vienmēr teic, ko domā. Lai arī dažreiz tas var izraisīt konfliktus ar cilvēkiem, kas viņu nepazīst. Un tieši tā arī notiek.

Uzteicis arī Stīna biznesmeņa talantu un rosību, savu stāstu Rokijs beidza šādi: – Latvijā ir mīnus divdesmit grādu sals, bet Igaunijā bija mīnus trīsdesmit seši, man blakus nav manas draudzenes, kas mani sildītu, un esmu vienīgais melnais cilvēks Liepājā, tomēr ne reizi neesmu šeit slikti juties. Pirmkārt jau tāpēc, ka te ir Stīns un Ivonna.

Savukārt Stīns saka – ja galīgi neveicas, atliek tikai piezvanīt Rokijam, parunāties, un dzīve atkal kļūst patīkama.

Uz augšu