Masoni neatkarīgajā Latvijā

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: AFI

Latvijas kultūrā brīvmūrniecība vissvarīgāko lomu nospēlēja 18. gs.

Brīvdomīgo kopiena

Brīvmūrniecība tikusi vainota sazvērestībās pret jauno Latvijas valsti. 20. gadsimta sākumā tai piedēvēja lielu ietekmi uz Latvijas politiku, ar aizdomām uzlūkota daudzu sabiedrībā augstu stāvošu personu, piemēram, ārlietu ministrijas darbinieku — Vilhelma Muntera, Kārļa Zariņa un Alfrēda Bīlmaņa — piederība šai organizācijai. Par piederību brīvmūrniecībai aizdomās tika turēts prezidents Kārlis Ulmanis, pat baumojot par šīs organizācijas vainu Latvijas valsts bojāejā, Ulmanim izpildot kādas slepenas direktīvas. Brīvmūrniecību vēl mūsdienās apvaino baltvāciešu sazvērestībās pret Latvijas valsti, kā arī — par spīti tam, ka Latvijas ložās nebija neviena ebreja —, bieži vien mistificētā pasaules «žīdu» sazvērestībā.

Kritizējot brīvmūrniecību, nereti aizmirstam, ka 18. gadsimtā, kad tā ienāca Latvijā, brīvmūrniecība propagandēja sava laika progresīvākās idejas — brīvību, izglītību, pretestību dažādām dogmām. Šajā organizācijā darbojās daudzas sava laika izcilas personības — R. Dekarts, J. V. Gēte, V. A. Mocarts, pat viņa operā «Burvju flauta» atainoti atsevišķi brīvmūrnieku rituāli. Gandrīz visur brīvmūrnieki iestājās par cilvēka brīvību — zīmīgi daudz masonu bija Franču revolūcijas darbinieku vidū.

Arī Latvijā brīvmūrniecībā darbojās sava laika progresīvākie vācu muižnieki un kultūras darbinieki — Garlībs Merķelis, K.G.Zontāgs (latviešu zemnieku brīvlaišanas un izglītošanas atbalstītājs, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības loceklis), J. G. Herders, kurš kādu laiku dzīvoja Rīgā un interesējās par latviešu kultūru, toskait tautasdziesmām. Arī Latgalē par dzimtbūšanas atcelšanu iestājās ar brīvmūrniecību saistītais muižnieks Kazimirs Buiņickis, kurš sarakstījis ar G. Merķeļa «Latviešiem» salīdzināmu darbu par Latgali un tās iedzīvotājiem — «Inflanty».

Tāpat brīvmūrnieki bija progresīvo Latgales muižnieku Plāteru-Zībergu dzimta, viņu attieksme pret zemniekiem bijusi labāka nekā citās muižās, un, iespējams, tāpēc Arendoles muiža 1905. gada zemnieku nemieros izglābusies no nodedzināšanas. Staņislavs Plāters-Zībergs bija pirmais, gan Buiņicki, gan Zībergi-Plāteri bija aktīvi poļu sacelšanās dalībnieki. Emīlija Plātere pat kļuva par poļu tautas nacionālo varoni, viņas vārdā nosaukta iela Varšavā.

Lielā mērā tieši brīvmūrnieku centieniem latvieši var būt pateicīgi par dzimtbūšanas atcelšanu un izglītības veicināšanu latviešu zemnieku vidū, kas ļāva parādīties latviešu inteliģencei, jaunlatviešiem un pirmajiem latviešu rakstniekiem. Brīvmūrnieki bija vieni no pirmajiem, kas sāka interesēties par latviešu kultūru un iestājās par tās atzīšanu līdzvērtīgu Eiropas «augstajām» kultūrām.

Vāciska un starptautiska

1794. gadā Krievijas impērijā izdeva neoficiālu rīkojumu par brīvmūrniecības aizliegšanu. Dažas ložas Latvijā gan turpināja darboties slepeni, tomēr jaunas netika dibinātas līdz Pirmajam pasaules karam. Vācu karavīriem nodibināja tā saucamās lauka ložas, kurās darbojās arī vietējie baltvācieši. Viņi savukārt 1921. gadā Liepājā nodibināja pirmo neatkarīgās Latvijas brīvmūrnieku ložu «Enkurs». Par to saglabājies maz ziņu.

1924. gadā Rīgā tiek dibināta daudz pazīstamākā «Jāņuguns» loža. Arī to dibināja baltvācieši, un par pirmo ložas meistaru kļuva Vilhelms Reimerss. Tikai desmit no 54 ložas biedriem 1927. gadā bija latvieši, kā zināmākie jāmin Rīgas pilsētas mērs Alfrēds Andersons (1921–1928), Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Andrejs Krastkalns, Latvijas Bankas direktors Edgars Švēde, tiesnesis Jēkabs Grots un operasdziedātājs Ādolfs Kaktiņš. Gandrīz visi kādu laiku dzīvojuši Vācijā un bijuši saistīti ar baltvāciešiem, tādējādi «Jāņuguns» ložu noteikti var uzskatīt par vācisku.

Tās arī bija vienīgās brīvmūrnieku ložas Latvijas brīvvalsts laikā. Pagājušā gadsimta 30. gados gan radās ideja dibināt no Skandināvijas lielložas atkarīgu Latvijas lielložu, taču šī iecere neīstenojās. Tomēr «Jāņuguns» loža visu tās pastāvēšanas laiku bija stipri saistīta ar Zviedrijas ložām, it sevišķi Stokholmas «Ziemeļu meža» ložu.

«Brāļi» un līdzinieki

Ja pašu brīvmūrniecību var uzskatīt par kultūras parādību tā laika Latvijā, tad tomēr pēc ložu biedru sarakstiem jāsecina, ka kultūras darbinieku šajā organizācijā bijis ļoti maz: par tādiem var uzskatīt tikai operdziedoni Ādolfu Kaktiņu un Alfrēdu Bīlmani, kurš bija ne tikai Ārlietu ministrijas darbinieks, bet arī filosofijas doktors un rakstnieks, Latvijas preses un PEN kluba dibinātājs. Protams, ar kultūru bija saistīts Rīgas mērs Alfrēds Andersons, viņš arī viens no Misiņa bibliotēkas radītājiem. Starp A. Andersona darbiem — arī vairāku brīvmūrnieka Vāgnera operu tulkošana.

Viens no brīvmūrniecības darbības virzieniem vienmēr ir bijusi labdarība un mecenātisms, tomēr trūkst ziņu, vai brīvmūrnieki finansējuši kultūras pasākumus un darbiniekus. Jāņem gan vērā, ka brīvmūrniecība nekad nav centusies reklamēties. Zināms par Rīgas Rotariešu kluba sniegto atbalstu — tas nereti tika uzskatīts par cieši saistītu ar brīvmūrniecību, tajā darbojās arī brīvmūrnieki V. Munters un A. Bīlmanis. Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabājusies Latvijas Universitātes pateicības vēstule rotariešu klubam par 1000 latu ziedošanu godalgai par zinātniskiem pētījumiem.

Interesanta ir Latvijas PEN kluba situācija — kaut arī nav liecību par oficiālām saiknēm, kopā ar Rīgas Rotariešu klubu tas vairākās 20.–30. gadu publikācijās saukts par brīvmūrniecības miesīgu brāli. Latvijas PEN klubā darbojās gandrīz visi tā laika zināmākie latviešu rakstnieki — K. Skalbe, J. Akuraters, P. Rozītis un īsu laiku pirms savas nāves — pat Rainis.

Runājot par organizācijām, kuras it kā saistītas ar brīvmūrniecību, jāmin starptautiskais Labtempliešu ordenis. Tas dibināts ASV 1852. gadā, taču izplatīts visās kultūras valstīs, sevišķi Viduseiropā, Skandināvijā un Lielbritānijā. Latvijā ordenis dibināts jau cara laikos un organizēts līdzīgi brīvmūrniekiem — pirms kara te bijušas trīs ložas ar apmēram 100 biedriem. Ordeņa mērķi ir konkrētāki nekā brīvmūrniekiem, kuriem galvenais uzdevums — cilvēka garīgā attīstība. Latvijas Labtempliešu ordeņa statūtos minēta nepieciešamība strādāt tautas labā, lai paceltu garīgo, fizisko un materiālo līmeni, censties sasniegt cilvēces tikumisku uzplaukšanu un lauzt alkohola varu. Īpaši uzsvērts, ka labtemplieši atzīst alkoholu par mūsu tautas ienaidnieku.

Pēc kara ordeņa darbība Latvijā atjaunota un pārsniegusi pirmskara darbības mērogus, ložu skaitam sasniedzot 10 un biedru skaitam — vairākus simtus, turklāt ievērojami augusi latviešu dalība organizācijā. Biedrības starptautiskais raksturs saglabājas visus tās darbības gadus, plaši notiek sarakste ar ārzemju labtempliešu ordeņa ložām un apmaiņa ar materiāliem par alkohola kaitīgumu un metodēm cīņai pret žūpību. Latviju arī apmeklējis starptautiskā Labtempliešu ordeņa prezidents zviedrs Oskars Olsons.

Zīmīgi, ka baznīcas attieksme pret labtempliešiem bija daudz labvēlīgāka nekā pret masoniem, kaut arī abu organizāciju struktūra bijusi ļoti līdzīga. Labtemplieši tiek pat regulāri aicināti uz pareizticīgās baznīcas atturības biedrības pasākumiem.

Tāpat interesanti, ka pret brīvmūrniecību ļoti negatīvi noskaņotās studentu korporācijas nekad nesaskārās ar to pretdarbību. Citādi ir ar Labtempliešu ordeni — tā arhīva lietās atrodami ierosinājumi par nepieciešamību reorganizēt studentu korporācijas, jo tās veicinot vieglas dzīves piekopšanu un žūpību.

***

IZLASI

Kērks V. Maknaultijs, «Brīvmūrniecība — simboli, noslēpumi, ietekme». No angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds, māksliniece Iveta Zāģere. «Jānis Roze», 320 lpp.

Lielāko daļu ļoti krāšņā izdevuma aizņem attēli — pavisam 386 ilustrācijas, kas ļauj iepazīt ar brīvmūrniecību saistītus priekšmetus, iestāšanās pārbaudījumu norisi tās simbolus mākslas darbos, dažādas rituālās zīmes un pat dziesmu notis. Teksti ļauj iepazīt brīvmūrniecības izcelšanos dažādās valstīs, filosofiskos pamatus un rituālus. Tepat arī īsas ziņas par dažiem ļoti pazīstamiem masoniem — Radjerdu Kiplingu, Oskaru Vaildu, Voltēru un citiem.

Roberto Džervāzo, «Kaljostro». No itāliešu valodas tulkojusi Tamāra Liseka, mākslinieks Aivars Sprūdžs. «Adria», 255 lpp.

R. Džervāzo spožais vēstījums atklāj slavenā brīnumdara, pareģotāja un alķīmiķa grāfa Kaljostro dzīves noslēpumus. Dzimis Palermo trūcīgākajā rajonā izputējuša juveliera Balzamo ģimenē, Džuzepe kļuva vispirms par krāpnieku, pavedēju, sodītu noziedznieku, lai vēlāk neilgā laikā pakāptos līdz pašiem augstākajiem sabiedrības slāņiem un kļūtu par visā Eiropā pazīstamu un gadsimtiem ilgas pēdas vēsturē atstājušu personību.

    Uz augšu