Latvijas neatkarības sagatavošanas gads

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: AFI

1917. gads bija ne tikai boļševiku apvērsuma, bet arī Latvijas valsts sākuma laiks

Daudziem, kas atminas dzīvi padomju valstī, kopš tiem laikiem ir gluži vai alerģija pret gadskaitli «1917». Padomju Savienībā to slavināja kā laiku, kad notika «Lielā oktobra sociālistiskā revolūcija» un, boļševikiem «ņemot varu», tika likti PSRS pamati, taču neaizmirsīsim, ka tajā pašā gadā risinājās Latvijas neatkarībai ļoti svarīgi procesi. Ir pat viedoklis, ka 1917. gada 2. decembri var uzskatīt par Latvijas neatkarības dienu. Protams, neviens jau vairs neapstrīd 1918. gada 18. novembra pozīcijas, taču, ja valstiskuma sākumā varasvīri būtu turējušies pie iepriekšminētā datuma, Latvija būtu ieguvusi tiesības saukties par pirmo neatkarīgo valsti, kas Austrumeiropā piedzimusi no sabrukušo Austroungārijas un Krievijas impēriju drupām.

«1917. gads ir ļoti bagāts notikumiem, kas saistās ar Latvijas valstiskumu. Krievijā bija notikusi Februāra revolūcija, veidojās jaunas latviešu partijas, organizācijas, un var runāt par zināmu demokrātijas periodu. Tas bija lūzuma moments,» saka Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis. Beidzot latviešu politiskais nacionālisms bija pārvarējis sastingumu, kurā tas atradās kopš 1905. gada revolūcijas sakāves, kad, kaut arī dažs autonomijas projekts tika cilāts, par to īstenošanu nevarēja būt ne runas. Tagad situācija bija mainījusies. «Latvijas autonomija un ideja par Latvijas valsti no teorētiska jautājuma sāka pārvērsties praktiskā. Agrāk inteliģenti varēja sacerēt visādus autonomijas plānus, bet tagad tos varēja pirmo reizi plaši un netraucēti apspriest un darboties, lai ko sasniegtu. Tas vairs nav noziegums, ko soda ar katorgu,» atzīmē vēstures doktors Pauls Gavars, kurš, strādādams Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, daudz laika veltījis tieši 1917. gada notikumu izpētei.

Latviešu mītiņos, presē, inteliģentu saietos tā gada sākumā vēl tika runāts par Latvijas autonomiju demokrātiskā Krievijā, bet vasarā jau par neatkarīgu Latviju, un šīs balsis uz gada beigām kļuva jo skaļas. 1917. gadā sarkanbaltsarkanais latviešu karogs un «Dievs, svētī Latviju!» strēlnieku un latviešu sabiedrības organizētos pasākumos kļuva par normu; Latviju kā teritoriālu vienību vairs nepieminēja citādi, kā saprotot ar to Kurzemi, Vidzemi un Latgali, kopā ņemtas. Taču jāuzsver, ka tās bija pilsoniskās, ne kreisās partijas, kas 1917. gadā sāka plašas autonomijas pieprasīšanu Latvijai un šīs idejas propagandēšanu. Arī pilnīgas neatkarības idejas galvenā uzturētāja bija inteliģence.

Slēptais separātisms

Pirmais nozīmīgākais neatkarības ideju izvirzījušais spēks bija inteliģences grupa, kas Maskavā pulcējas ap laikrakstu «Dzimtenes Atbalss": Jānis Akuraters, Viktors Eglītis, Linards Laicens, Jānis Bankavs, Ernests Blanks un citi. Kā raksta profesors Aivars Stranga, tie bija «ekstravaganti inteliģenti, krieviskās inteliģences eksaltētie pārstāvji». No šīs kopas vēlāk izveidojas Latviešu nacionāldemokrātiskā partija, kas arī viskonsekventāk no visām tā laika partijām runāja par latviešu nacionālajām interesēm. Nacionāldemokrāti Latvijas autonomiju iedomājās tik plašu, ka tā faktiski līdzinājās neatkarībai. Kopējai bija jābūt tikai aizsardzības funkcijai. Taču bija arī tādas, tiesa, marginālākas organizācijas, kas pieprasīja neatkarību uzreiz. Tāda bija 1917. gada 5. augustā (pēc vecā stila) dibinātā Latvju kareivju nacionālā savienība, kuras sastāvā vairākums bija virsnieki.

Šī organizācija savu prasību pamatoja ar nepieciešamību attīstīt latviešu kultūru visos sabiedrības slāņos.

Vēsturnieks Pauls Gavars uzskata, ka atšķirībā no sociāldemokrātiem politiķu pilsoniskajam spārnam ātri kļuvis skaidrs, ka pavasarī un vasaras sākumā populārajam lozungam «Brīva Latvija brīvā Krievijā» nav nekāda seguma, jo neviena no Krievijas politiskajām partijām Latvijas autonomiju, par neatkarību nemaz nerunājot, atbalstīt negrasījās. Tādēļ uzreiz tika pieprasīta plaša autonomija, lai no Krievijas politiskā jūkļa turētos pēc iespējas tālāk un vienlaikus nesasteigtu notikumus. Nacionāldemokrāts E. Blanks 1917. gada jūlija beigās rakstīja: «Federācija ar Krieviju nav mūsu ideāls, bet tikai kompromiss. Mūsu ideāls ir suverēna Latvija. Kamēr latvieši vēl nav līdz tam izauguši – nesat to klusi savā sirdī.» Nacionāldemokrātu preses izdevumi «Brīvā Latvija» un «Dzimtenes Atbalss» nemaz neslēpa, ka Latvijas neatkarībai «jānobriest» un tad tā «jāievāc». «Tas bija slēpts separātisms,» secina vēsturnieks, piekrītot, ka te var vilkt zināmas paralēles ar pēdējās atmodas notikumiem, kad Latvijas neatkarības atjaunošana arī tika uztverta kā pakāpenisks process no mērenām prasībām pēc ekonomiskas patstāvības un nacionālo simbolu reabilitācijas līdz pilnīgam valstiskumam.

Profesors Feldmanis spriež, ka jauns grūdiens bijusi Rīgas atdošana vāciešiem septembrī. Tad latviešu politiķu nacionāli noskaņotā daļa lieku reizi pārliecinājās, ka Krievijas valsts drūp un būtu muļķīgi saistīt ar to kādas nākotnes cerības. Tieši ap to laiku izskan, ka Latvijas neatkarība jārisina starptautiski un mērķis ir neatkarīga valsts. Boļševiku apvērsums 7. novembrī (pēc jaunā stila) tādu domu tikai nostiprināja. Lielinieki 1917. gadā par neatkarīgu Latviju neko negribēja ne dzirdēt. Vēlākie notikumi parādīja, ka vienīgais, uz ko tie bija gatavi, izrādījās tā sauktā «Iskolata republika» – pēc apvērsuma latviešu lielinieku Vidzemē izveidotā autonomija, kas pastāvēja līdz 1918. gada februārim un, neskatoties uz zināmu patstāvību, tomēr negrasījās saraut visas saites ar Krieviju. Kā 1917. gada decembrī pasludināja šīs «republikas» vadība: «Latvijas proletariāts nekad nevar gribēt un prasīt patstāvīgas latviešu valstiņas dibināšanu.»

1917. gada 2. decembris

Latvijas neatkarības sagatavošanai svarīgākie notikumi meklējami 1917. gada beigās. Rudenī jau bija izveidojušās divas organizācijas, kas vēlāk daudz darīja, lai neatkarība pārvērstos par realitāti. Tie ir 1917. gada pirmajā pusē Rīgā dzimušais Demokrātiskais bloks un Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) Vidzemē. Demokrātiskajā blokā apvienojās sociāldemokrāti – mazinieki un vairākas pilsoniskās partijas, tajā skaitā Kārļa Ulmaņa Latviešu zemnieku savienība. Salīdzinot ar LPNP, bloks atpalika gan organizatoriskajā, gan pārstāvniecības un politiskās ietekmes jomā, tādēļ Nacionālā padome kļuva par to vienotāju, kas savā pirmajā sesijā 1917. gada 2. decembrī pēc jaunā vai 19. novembrī pēc vecā stila Valkā pieņēma deklarāciju «Visiem latviešiem», ko tādi trimdas vēsturnieki kā Ādolfs Šilde un Edgars Dunsdorfs uzskata par īstu neatkarības pieteikumu, kurš pieļauj 1917. gada 2. decembri pat traktēt kā Latvijas valstiskuma sākumu. Galvenais ir dokumenta noslēguma daļa: «Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidat vairs citas atlaišanas! Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod, un esat gatavi notīrīt savas durvis no svešiem apspiedējiem! Ņemat sev paši šo zemi, kuru mūsu tēvi pirkuši ar saviem asins sviedriem, un ceļat tur labāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā. Lai dzīvo apvienotā Latvija!» Šis aicinājums bija tik nepārprotams, ka lielinieciskais «Iskolats» drīz vien pieņēma lēmumu aizliegt LPNP darbību

Vidzemē, taču tā pārcēlās uz Petrogradu.

«Nopietni runāt par kādu valsts izveidošanos tad, protams, nevar. Drīzāk jārunā par neatkarīgas valsts pieteikumu. Ja apstākļi būtu citi, ja pusi Latvijas nebūtu okupējis vācu karaspēks, tad šī valsts arī izveidotos un būtu pirmā visā

Austrumeiropā! Somija taču neatkarību pasludināja 1917. gada 6. decembrī. Lietuva 1918. gada 16. februārī. Vai tad igauņiem 1918. gada 24. februārī bija citādi? Viņi izmantoja varas vakuumu, lai pasludinātu neatkarību un izveidotu valdību. Ienākušie vācieši gan visus arestēja. Arī igauņiem nebija īstais brīdis reālai neatkarībai, taču šis datums vēlāk tika atstāts,» komentē Inesis Feldmanis. Jā, pirms 18. novembra bijuši strīdi, vai tāda Latvijas valsts proklamēšana maz nepieciešama. Tomēr svinīgo aktu nolemts noturēt nolūkā, lai pie valsts dzimšanas brīža klāt atrastos pēc iespējas plašāks politisko spēku loks. LPNP nebija darbojušies ne sociāldemokrāti, ne minoritāšu organizācijas. No šī viedokļa 1918. gada 17. novembrī izveidotais priekšparlaments Tautas padome valsts dibināšanai radīja plašāku demokrātisko pamatu.

Vienlaikus neviens nevar liegt arī LPNP uzskatīt par pagaidu valdību. Jāuzsver, ka tā laika vadošās Eiropas lielvaras Lielbritānijas diplomāti tieši LPNP deklarāciju ņēma par pamatu, lai 1918. gada 23. oktobrī mutiski un 11. novembrī rakstiski dotu Latvijas neatkarības «pagaidu atzīšanu». Tajā Latviešu nacionālā padome tika traktēta kā «de facto neatkarīga iestāde».

Tomēr Pauls Gavars 1917. gada 2. decembra traktējumu kā valstiskuma sākumu uzskata par pārspīlētu. Vārds «neatkarīga Latvija» toreiz nav izskanējis un pašu LPNP delegātu vidū trūcis vienprātības. Pret neatkarību bija, piemēram, sociālrevolucionāru jeb eseru pārstāvis Augusts Kirhenšteins, kuraprāt, bija jāpaliek pie Raiņa lozunga «Brīva Latvija brīvā Krievijā».

Tautai citas rūpes

Nav noslēpjams, ka vēl vairākus gadus Latvijas valsts ideja spēja aizraut vien samērā nelielu latviešu tautas daļu. «Tā ir vēsturiska patiesība, un to nevar noliegt. Nacionālisms nebija pārņēmis plašas tautas masas, un ir skaidrs, kāpēc,» spriež profesors Feldmanis. Nacionāli noskaņota bija tikai pilsonība. Tautas lielāko daļu tas viss atstāja vienaldzīgu. «Lielākā latviešu tautas daļa kara apstākļos bija iedzīta šausmīgā izmisumā un apātijā. Valdīja bezcerība. Vācu okupētās Kurzemes iedzīvotāji bija bēgļu gaitās. Vidzemē dedzināja un laupīja krievu karavīri. Sazagtās mantas tika pārdotas tirgos un sūtītas uz Krieviju pa pastu. To rakstīja pat tā laika prese,» atgādina Pauls Gavars. Arī dēvēt 1917. gada latviešus par «sarkaniem» būtu pārspīlējums. «Par kādu sociālismu varēja būt runa, ja latvieši bija privātīpašumā iestiguši līdz kaklam! Tauta par tādu sociālismu ne ko zināja, ne saprata,» viņš uzsver. Krievijas vadība sevi latviešu acīs bija pilnībā sakompromitējusi, bet boļševiki pievēršanos sev panāca vien ar lozungiem par mieru. Savdabīgi, ka latviešu pilsonība līdz pat rudenim neapzinājusies, ka tās lielākais politiskais ienaidnieks un kavēklis ceļā uz valsti ir lielinieki. Valdīja ilūzija, ka visām pusēm izdosies vienoties un izveidot kolektīvās pārstāvniecības orgānu, kā to bija darījuši lietuvieši, igauņi, poļi, ukraiņi, somi. «Izrādījās, ka visas tautas var saprasties, tikai ne latvieši. Lielinieki turējās pie Krievijas visiem spēkiem,» konstatē Gavars. Augustā ievēlētā Vidzemes zemes padome, kurā pārsvars krita sociāldemokrātiem – lieliniekiem, no cerētā nācijas kopdarbības orgāna ātri vien pārvērtās «šķiriskās politikas instrumentā». Pilsonībai tur drīz vairs nebija ko darīt. Tai nācās secināt, ka jādibina jauns nacionālās pārstāvniecības orgāns, kur būtu iespējams meklēt kompromisus, vienoties. Par tādu arī kļuva LPNP.

Bet latviešu tautas vairākums savas valsts idejai sāka ticēt tikai pēc tam, kad 1919. gadā bija izbaudīti Stučkas valdības «jaukumi», kad bija uzvarēts Bermonts. Tikai tas padarīja latviešus par neatkarīgas valsts piekritējiem.

    Uz augšu