Triju Zvaigžņu ordenis zaudē reputāciju?

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: AFI

«Pārdodu Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi. Cena 50 Ls.» Tādu sludinājumu, vārds vārdā, ar visām kļūdām, atradu internetā. Turklāt diez vai šī ziņa kādu šausminās, jo tajā ietvertā informācija varētu būt simboliska. Ne tikai tāpēc, ka ļoti daudzi ordeņa kavalieri nespēj savilkt galus kopā. Ja, no malas skatoties, apbalvojumu teju vai pakaļ met, turklāt — pēc neizprotamiem kritērijiem vadoties, tad drīzāk par tā jēgu nākas aizdomāties nevis tad, kad kārtējais ļaužu bariņš to saņem, bet gan tad, kad kāds no šī ordeņa atsakās.

Pats «svaigākais» skandāls Triju Zvaigžņu ordeņa sakarā izvērtās, kad šomēnes Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors Alvis Hermanis atteicās saņemt apbalvojumu no «dažu cilvēku» rokām. No paša ordeņa viņš neatteicās, nē. Taču saistīja apbalvojumu ar ētiku, kuras daudzums valstī sarūk. Mākslinieks uzskata, ka «Latvijas valsts ir morāli bankrotējusi». Tāda ir viņa pozīcija. Savukārt cilvēktiesību aizstāve un disidente Lidija Doroņina-Lasmane 1995. gadā atteicās no apbalvojuma, jo kopā ar viņu šo ordeni saņemšot arī vairāki bijušie VDK aģenti. Tādi ir viņas principi.

Atteicās toreiz un atsakās tagad

1999. gadā ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru tika apbalvota arī dziedātāja Ieva Akuratere. Viņa atceras, ka, uzzinot par to, pārņēmis gaišs, spožs prieks: «Uztvēru kā pagodinājumu, ar aizkustinājumu, ar mīlestības jūtām, kā saiknes sajūtu ar tautu.» Viņa svētku reizē iesaka atcerēties, ka tikai tolerance ļaus veidot eiropeisku sabiedrību, tāpēc katram var būt savs ieskats par šo apbalvojumu: «Mana vectētiņa brālis Jānis Akuraters teicis, ka katru ideju cilvēki var celt un var degradēt. Piemēram, Latvijas laika pieklājības grāmatā «Pareizas tonis» bija teikts, ka cilvēki, kuri bieži mēdz kritizēt, nopelt augstāko sabiedrību, to dara aiz greizsirdības, jo grib tur iekļūt, bet sevi nepieskaita pie šīs sabiedrības. Tas ir viens aspekts — ka cilvēki runā par ordeņa saņēmējiem, aprunā tos. Otrs aspekts: tiem, kuri atsakās no apbalvojuma, ir iekšējs, savrups iemesls, privāts un pamatots. Es domāju, tā ir liela varonība — atteikties. Bet dzīve nav vienkārša, cilvēki ir dažādi, un nepieciešama tolerance neuzskatīt par ienaidnieku cilvēku, kam ir cits viedoklis.»

Tiem, kuri gatavi bez sāls apēst cilvēkus ar citādiem uzskatiem, ir vērts atgādināt, ka jau pirmās Latvijas Republikas laikā no šī apbalvojuma atteikušies samērā daudzi politiķi un kultūras darbinieki. «To skaitā bija, piemēram, ministru prezidenti Marģers Skujenieks un Voldemārs Zāmuels (M. Skujenieks gan vēlāk saņēma I šķiru), komponists Emilis Melngailis, žurnālists Āronu Matīss, rakstnieki Jānis Akuraters un Jēkabs Janševskis, prāvests Kārlis Kundziņš, profesors Pēteris Zālīte (kurš uzskatīja, ka ar IV šķiru viņa nopelni novērtēti par zemu),» raksta akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tāpat arī Valsts prezidents Gustavs Zemgals sākotnēji nepieņēma apbalvojumu. Toties kādreizējais Francijas ārlietu ministrs Aristids Briāns principā bija pret apbalvojumiem, arī pret viņam piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni. To nācās anulēt.

Ulmanis sprieda prātīgi...

Jau īsu laiku pēc Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanas 1994. gada 25. oktobrī tā piešķiršanas kārtība izpelnās nosodījumu — līdz pat apgalvojumiem, ka tas kļuvis par masveida produkciju. Pašā sākumā gan viss ir kārtībā: toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis uzskatījis, ka pirmajā ordeņu pasniegšanas reizē nevajadzētu apbalvot aktīvus politiķus, ministrus, deputātus, lai vairītos no sabiedrības kritikas vai pat nepatikas pret atjaunoto ordeni. Vajadzētu apbalvot cilvēkus, kas izcēlušies Atmodas un neatkarības atgūšanas laikā, kuriem ir lieli nopelni latviešu kultūrā un kuru kandidatūras neizraisītu domstarpības sabiedrībā. Iespējams, izņēmuma kārtā varētu apbalvot arī dažus pēdējo piecu gadu laikā aizsaulē aizgājušos, kā piemērus minot Ēvaldu Valteru, Gunāru Astru, Juri Podnieku, atceras J. Stradiņš. Tomēr pirmskara tradīcija bija: aizsaulē aizgājušos ar ordeni neapbalvo.

Pirmie deviņpadsmit, kuri 1994. gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni (tehnisku iemeslu dēļ toreiz varēja piešķirt tikai IV un V šķiras ordeni, jo... zvaigznes nebija iespējams izkalt), tiešām atbilda kritērijiem: «Ordeni piešķir par nopelniem Tēvijas labā, kas var izpausties valsts, pašvaldību, sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā darbā. Ar ordeni var apbalvot arī obligātā dienesta karavīrus un citu valstu pilsoņus. Par nopelniem uzskatāma ilgstoša, priekšzīmīga un panākumiem bagāta darbība, kā arī atsevišķi izcili darbi Latvijas neatkarības atjaunošanas vai valsts tālākās nostiprināšanas un veidošanas laikā.»

Kapelmeistaram un galma dāmai!

Bet nu atkal laiks atgādināt vēsturi. Jau ordeņa tapšanas pirmsākumos sociāldemokrāts Bruno Kalniņš tika teicis: «Praksē bieži vien tās personas, kurām tā goda zīme pienāktos, viņas nedabū, bet ordeni saņem tādas personas, kurām nav nekā kopīga ar darbiem, par kuriem ordenis tiek piespriests.» Viedi vārdi, jo arī 20. gadsimta 90. gadu sākumā sabiedrībā rodas neizpratne: kam, par ko un kāpēc šis apbalvojums tiek dots? 1995. gadā Latvijas valsts apbalvojumu saņem arī Zviedrijas karaļnama staļļmeistars, kapelmeistars, galma dāma un superintendants. Ordeņu birums šajā gadā ir cienījams (130 gabali) un arī pamatojums ir cēls – visiem tātad bijuši īpaši nopelni tautas atmodas un neatkarības atgūšanas laikā, valsts atjaunošanā un nostiprināšanā, izcils ieguldījums un izturētība savā tiešajā darbā, atsevišķa spilgta cilvēciska rīcība vai pat upurēšanās citu labā. Ordenim «nominēta» pat kāda it kā izvarošanā apsūdzēta persona, bet ko nu par to. Turpmāk jau neviens vairs neinteresējas, kāpēc Triju Zvaigžņu ordenis tiek piešķirts, piemēram, bijušajam Japānas pilnvarotajam lietvedim vai Francijas vēstniecības padomniekam. Vai arī kādas valsts prezidenta palīgam. Nu tā kaut kā... Tiesa, žurnālistam Lato Lapsam gan rodas jautājums, «kā tas tomēr tā nākas, ka Vizma Belševica, Eduards Pāvuls, Haralds Mednis, Andrejs Eglītis, Juris Rubenis, Lidija Doroņina-Lasmane un neskaitāmi citi cilvēki, kuri savai zemei un tautai ir devuši un atdevuši bezjēgā daudz, ir izrādījušies tikai Triju Zvaigžņu ordeņa zemāko šķiru cienīgi, toties, kā liecina nule, 19. aprīlī, izziņotais Ordeņu kapitula lēmums, Pirmās — visaugstākās — šķiras Triju Zvaigžņu ordenis «par nopelniem Latvijas valsts labā» tiek piešķirts «Latvijas Informācijas tehnoloģiju asociācijas prezidentam, profesoram, Ph. D. Imantam Fridriham Freibergam»...»

Un šogad, iespējams, varēja rasties jautājums, kāpēc tikai tagad pie Triju Zvaigžņu ordeņa ticis Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš, kura nopelnus citas valstis ar saviem apbalvojumiem novērtējušas krietni garāk...

Žurnālists Elmārs Barkāns formāli ir saņēmis atbildi uz savu jautājumu, kāpēc Natālijas Draudziņas ģimnāzijas skolotāja Valda Indāne pie apbalvojuma nav tikusi. Gan pedagogi, gan audzēkņi uzskata, ka viņa ir pelnījusi Triju Zvaigžņu ordeni, jo skolotāja vienā darba vietā nostrādājusi vairāk nekā 40 gadu un pat vislielākais skeptiķis nenoliegs, ka šajā laikā izglītoti ļoti daudzi skolasbērni. «Savācām parakstus, uzrakstījām pieteikumu, un to es kā kontaktpersona likumā noteiktā kārtībā iesniedzu Valsts prezidenta kancelejā. Ordeņu pasniegšanas diena pagāja, atbildes nebija, skolotāja nesaņēma neko. Zvanīju. Pateica, ka parakstu skaitam nav nozīmes, varot būt arī tikai viens, bet vajag izstrādāt skaistāku motivācijas daļu. Un ieteica vēlreiz mēģināt pēc diviem gadiem. Es gan uzskatu: varēja jau paziņot, ka nevis skolotājas personība neatbilst kritērijiem, bet ka dokumenti jānoformē «skaistāk». Meklēju, kur būtu kāds paraugs pieejams, bet neatradu,» saka E. Barkāns.

Ar ordeni un badā

Ir vēl kāda nianse: ordeņu saņēmējiem tiek gods, bet iztikšana nereti ir vairāk nekā niecīga. Piemēram, pērn Daugavpils domes sociālo jautājumu komitejā deputāti izskatīja jautājumu par piemaksas piešķiršanu pie pensijas ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotajam pilsētas tēlniekam Indulim Folkmanim. Viņa pensija bijusi... 74 lati. Kā rakstīja laikraksts «Latgales Laiks», «Daugavpils ir vienīgā pašvaldība valstī, kas atsaukusies LR Triju Zvaigžņu ordeņa domes lūgumam atbalstīt šo ordeņu īpašniekus materiāli, lai gan pēc LR likumiem ne valsts, ne pašvaldību struktūrām nav nekādu pienākumu pret ordeņu kavalieriem.»

Latvijas Ordeņu brālības (tajā ietilpst ar Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni, Atzinības krustu apbalvotie) pārstāvis Voldemārs Dziedātājs RB stāsta, ka pagājušogad aprēķināts: zem iztikas minimuma dzīvo 70% no valsts ordeņu saņēmējiem. Tāpēc rūpes par viņu materiālo situāciju nav mazsvarīgas. «Ordeņu nesēju Latvijā ir ap diviem tūkstošiem. Ordeņu brālībā ir apmēram trīssimt dalībnieku. Cilvēki stipri gados, pagrūtas vecumdienas, pensijas stipri minimālas,» raksturo V. Dziedātājs. «Tagad ir sadarbība ar portālu «ziedot.lv», un mums jau ir rezultāti. Cilvēki saziedojuši apmēram divtūkstoš latu. Pirmo reizi šogad saņēmām arī valsts dotāciju, pateicoties Karinas Pētersones atbalstam. Bet tā nav domāta pabalstu izmaksai, bet gan salidojumu, pilnsapulču rīkošanai, aparāta uzturēšanai. Kāds nu tur aparāts — divi cilvēki... Mums ir nolikums, kuram jādod nauda, kam jāpalīdz. Piemēram, ienākumi nedrīkst būt lielāki par 210 latiem. Pirmie iesniegumi ir. Cilvēki prasa zālēm.» V. Dziedātājs sīkāk raksturo katru pabalsta prasītāju, viņa vajadzības un nosaka: «Četriem palīdzēsim!» Četriem...

Tāda ir dzīve, vai ne?

    Uz augšu