Bertāns «VEF Rīgā» top par saspēles vadītāju

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: R. Oliņš/«Apollo»

Viens no 2007. gada Eiropas U-18 čempionāta labākajiem spēlētājiem Dairis Bertāns pēc pusotras sezonas Ventspilī atgriezies Rīgā. Šeit Dairim sagatavots jauns izaicinājums - «VEF Rīga» komandā viņš tiek iespēlēts par saspēles vadītāju. Sarunā Dairis stāsta par Eiropas jauno talantu nometni, treniņiem Rima Kurtinaiša vadībā, ģimeni, mācībām... Par meitenēm šoreiz gan ne, varbūt nākamajā reizē.

- Pusotru gadu pavadīji Ventspilī. Vai atgriezties Rīgā pamudināja ne sevišķi veiksmīgā sezona?
- Sezona man pašam bija pietiekami veiksmīgi, taču komandai negāja tik labi, kā gaidīts. Līgums ar «Ventspils» klubu beidzās un par jaunu līgumu nespējām vienoties. Runa nebija par finansiālo pusi, vairāk par nosacījumiem, kādiem jābūt, lai es tur gribētu palikt. Bet to nevēlos atklāt...

- Vai bija arī piedāvājumi no ārzemju klubiem?
- Ik pa laikam šis tas uzpeldēja, taču nebija nekas ļoti nopietns. Nopietnākais piedāvājums bija no Boloņas «Virtus», taču viņi gribēja pirmajā sezonā mani izīrēt uz Vācijas klubu, bet Vācijā spēlēt negribēju, jo tur ir pilns ar amerikāņiem un katrs spēlē par sevi. Tad nāca piedāvājums no «VEF Rīga» un tam piekritu, jo komandai ir labs treneris un tā spēlē labā līmenī.

- Bet tādi superklubi, kā pērn Barselonas «Regal» šogad vairs neinteresējās?
- Šogad nebija, pērn iespēju palaidu garām. Toreiz varēju braukt spēlēt Barselonas fārmklubā, kas startē Spānijas otrajā līgā un kurā spēlē jaunie basketbolisti, tai skaitā vairāki mana vecuma spāņi. Taču tad vēl biju «Ventspils» komandā un klubs īsti negribēja runāt ar Barselonas pārstāvjiem.

- Cik daudz tavus lēmumus ietekmē ģimene, konkrētāk tēvs Dainis?
- Protams, pirms katra lielā lēmuma konsultējos ar tēti. Viņš pastāsta savas domas un tad kopīgi izlemjam, kā būs labāk. Rīgā būšu kopā ar ģimeni un tas arī bija viens no nosacījumiem, kādēļ izvēlējos atgriezties Rīgā. Gadu nodzīvoju Ventspilī un tas tomēr ir citādāk. Šeit vari ēst mājās gatavotu ēdienu, bet Ventspilī pašam bija jāmeklē un jāīrē dzīvoklis, ēdām pārsvarā Olimpiskajā centrā, kamēr puse komandas nesaindējās.

- Ar Basketbola attīstības aģentūru «Rīga» tev visas saistības ir izbeigtas. Kurš tagad ir tavs aģents?
- Jā ar BAA «Rīga» saistības esmu izbeidzis, tāpat arī Jānis Strēlnieks. Tagad mans aģents ir Artūrs Kalnītis no «Baltic sports agency» un esmu ar viņu apmierināts.

- Jūnija sākumā biji aizbraucis uz «Adidas Eurocamp» Trevīzo. Kas tā bija par nometni un kā tev tur gāja?
- Tā bija interesanta pieredze. Tur bija savākti 50 labākie jaunie spēlētāji no Eiropas, treneri pārsvarā bija no NBA. Trīs dienas praktiski neizgājām laukā no zāles. No rītiem bija treniņi, kuros mācīja dažādas nianses, kā individuāli strādāt. Vakaros bija spēles. Skauti bija gandrīz no visām NBA komandām, taču klāt viņi nemaz nenāca.

- Nedrīkstēja?
- Šķiet, ka nē, jo tajā vietā, kur mēs dzīvojām, ne aģentiem, ne skautiem neļāva iet.

- Pārbaudes spēlēs «VEF Rīga» pretiniekos izvēlējušies ļoti spēcīgas komandas...
- Domāju, ka tas ir daudz vērtīgāk nekā spēlēt pārbaudes mačus ar vājām komandām un pārliecinoši uzvarēt. Pret stiprām komandām labāk redzams, kas vēl jāuzlabo. Pirmajos mačos galīgi negāja, bet pēdējā pārbaudes turnīrā Turcijā jau parādījām labu sniegumu un bija arī uzvaras. Nevar salīdzināt kā nospēlējām pirmās pārbaudes spēles pret Kazaņas «Unics» un «Azovmash» ar to, kā spēlējām pēdējo maču pret Eirolīgas komandu Zagrebas «Cibona». Uzvarēt Eirolīgas komandu ir patīkami, pat ja tā nav no Eirolīgas topa komandām.

- Visi spēlētāji saka, ka pie Kurtinaiša ir grūti treniņi. Kas tad ir tas, kas lauž kaulus?
- Treniņi tiešām ir ļoti grūti, tā trenējies vēl nekad neesmu. Viņš ir ļoti prasīgs treneris. Pie citiem treneriem ir tā, ka, ja kaut ko neizdari kā vajag, tev paskaidros vienreiz, otrreiz, trešoreiz... Turpretī Kurtinaitis vienreiz paskaidro un ja izdari nepareizi, tad viņš uzreiz nosvilpjās un liek skriet «laukumus». Seši «laukumi» jānoskrien 30 sekundēs - tas nozīmē no viena laukuma gala līdz otram piecās sekundēs. Pēc tam turpinām treniņu.

- Vai tad garie spēlētāji var noskriet tik ātri?
- Garie noskrien nedaudz lēnāk. Ja kaut kas nesanāk, tad visiem jāpumpējas. Dažiem spēlētājiem nācies pumpēties pat spēļu laikā. Treneris paņem minūtes pārtraukumu un liek 20 reizes piepumpēties, jo laukumā kaut kas nav izdarīts pareizi. Tā bijis Kasparam Bērziņam, šķiet, ka arī Sandim Valteram.

- Pēc tam ģērbtuvēs veči neburkšķ par tādām metodēm?
- Nē. (Smejas) Katram trenerim savas metodes un spēlētājiem tās jāpieņem.

- Tev ir iespēja salīdzināt trīs lietuviešu trenerus - Kurtinaiti, Ramūnu Butautu un Donaldu Kairi. Vai viņi ir ļoti atšķirīgi treneri?
- Pie Butauta treniņi izturības ziņā bija ļoti viegli, trenējāmies pusotru stundu - atnācām, iesildījāmies un uzreiz sākām strādāt pie uzbrukuma un aizsardzības. Kairis bija jauns un ambiciozs, tādēļ pie viņa jau klājās grūtāk. Tādā ziņā viņš bija līdzīgs Kurtinaitim, tomēr kopumā viņi visi ir ļoti atšķirīgi.

- «VEF Rīga» komandā tevi iespēlē par pirmo numuru?
- Jā, tagad diezgan daudz spēlēju par pirmo numuru. Kad pārnācu uz «VEF Rīga», ar treneri jau runāju un viņš teica, ka vēlas, lai es spēlētu kā pirmais numurs, jo tādā veidā labāk varēšu izmantot savu ātrumu un metienu. Driblēšana problēmas nesagādā, tomēr būs jāpierod, jo atšķirības ir. Ja «krampēs» pa visu laukumu? Nav tik traki. Reizēm jo ciešāk sedz, jo vieglāk aiziet garām. Principā man patīk spēlēt par pirmo numuru, jo daudz esmu ar bumbu, taisu sadarbības, izkārtoju citiem metienus. Pagaidām ērtāk justos kā otrais numurs, taču domāju, ka jau pēc šīs sezonas vairs nebūs starpības.

- «VEF Rīga» dažādos turnīros spēlēs ar dažādiem sastāviem. Vai pašam ir skaidrs, kad un kur tu spēlēsi?
- Domāju, ka spēlēšu visos turnīros. LBL mani vairāk izmantos kā otro numuru, bet BBL, VTB Vienotajā līgā un Eiropas kausā - kā pirmo numuru, dalot spēles laiku ar otru saspēles vadītāju.

- Pret kuriem Latvijas basketbolistiem tev bijušas vislielākās grūtības spēlēt aizsardzībā un uzbrukumā?
- Cik ir spēlēts pret Armandu Šķēli, tad viņu ir bijis grūti nosegt. Viņš ir ļoti neprognozējams un nekad nevar uzminēt ko viņš darīs. Vari tikt līdzi uz pirmo, otro kustību, bet uz trešo tomēr iekritīsi. Uzbrukumā? Nevaru iedomāties, nav mums tādu... (Smejas) Atceros, ka pagājušajā sezonā, kad «Ventspils» komandā nācās uzspēlēt par pirmo numuru, tad pašreizējais «VEF Rīga» treneris Jānis Gailītis baigi «krampēja» un bija grūti.

- Pēc treniņiem ilgāk paliec?
- Nē, es nāku ātrāk. Šodien arī atnācu pusstundu ātrāk un ar treneri Nikolaju Mazuru pastrādāju uz driblu un piespēlēsm, kas pirmajam numuram vairāk nepieciešams.

- Vidusskolā abi vecāki bija skolotāji. Trakāk laikam vairs nevarēja būt...
- Nē. (Smejas) Beigās tas pat izrādījās labi, jo ar skolotājiem bija sarunāts, ka tad, kad esmu skolā, visu nokārtoju. Nebija tā, ka kāds bāztu sprunguļus riteņos. Kad vēl spēlēju Rīgas ASK, iestājos RTU, bet tad braucu uz Ventspili un mācības tā arī palika... Tagad režīms ir tāds, ka pēc rīta treniņa braukšu mājās gulēt. Ja vēl būtu jāiet uz lekcijām... Neklātiene? Tad jāiet brīvdienās, bet kādas gan sportistiem brīvdienas? Tad bieži vien iekrīt spēles.

    Uz augšu