Juris par dzīvi pēc traumas: staigāt nevaru, bet tas nav trakākais

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Juris ar sievu Ināru

FOTO: No personīgā arhīva

Lecot uz galvas ūdenī, smagas traumas katru gadu gūst 20 līdz 30 cilvēku. Lai pievērstu uzmanību smagajām sekām, kas 90% gadījumu rodas jauniem cilvēkiem pārgalvīgi lecot ūdenī, kā arī neapdomīgi sportojot bez aizsargekipējuma, Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ir sācis informatīvu kampaņu «Pārgalvis=Bezgalvis». Savukārt portāls TVNET atbalstot šo kampaņu tikās ar Juri Veksinu, kurš pēc neveiksmīga lēciena ūdenī zaudēja spēju patstāvīgi pārvietoties, taču uzskata, ka drūmām domām vienkārši nav vietas, galvenais ir nepadoties un turpināt darīt.

Nesaprata, kas notika

Ar 27 gadus veco Juri tiekamies nacionālajā rehabilitācijas centrā «Vaivari» dienu pirms došanās atpakaļ uz vecāku mājām Krāslavā. Pie centra durvīm mani sagaida smaidīgs jauns cilvēks. Saruna mums sākas ātri un raiti. Nopietno traumu Juris guva 2014. gadā, kā pats saka – nejaušības dēļ: «Tās bija brāļa kāzas. Otrajā dienā no rīta pirms braukšanas prom aizgājām uz pirti. Izdomājām pēc pirts izpeldēties. Visi skrēja, lēca. Pirmo reizi viss normāli. Ielēcām, aizgājām pasēdējām atkal pirtī. Skrējām atkal, laipa jau bija slapja. Es biju pirmais, kas skrēja, un galā, kad lēcu, kāja paslīdēja. Nesapratu, kas notika. Iekritu seklajā galā ar galvu lejā.» Arī pirmajā reizē lēcis ar galvu pa priekšu, bet veiksmīgi. Otrais lēciens izrādījās liktenīgs. «Bija stiprs trieciens ar galvu. Salūza trīs skriemeļi. Sliktākais tas, ka saplīsa muguras smadzenes. Pazuda jutība kājās un rokās. Tagad kustības rokās atjaunojas, kājas sāku just tikai nesen.»

Juris peldot jau kopš bērnības. Un ūdenī tā lēkājis katru vasaru: «Nekad nebiju dzirdējis, ka tā var dabūt traumu.»

Pirms notikušā Juris bija bildinājis savu mīļoto Ināru: «Plānojām kāzas nosvinēt. Traumējos. Mazliet atlikās, bet vienalga pēc gada mēs nosvinējām kāzas. Drusciņ mazākā pulkā. Tikai ģimene un tuvākie draugi.» Uz repliku, ka viņam ļoti paveicies ar tik atbalstošu dzīvesdraudzeni, viņš mazliet mulsi pasmaida un saka: «Es zināju, ka mums ir stipras attiecības. Mēs kopš skolas laikiem esam kopā. Jau devīto gadu.»

Pirmais, ko izdarīt, – pašam paēst

Juris ir no Krāslavas, kur dzīvo vecāki un pie kuriem pagaidām mitinās kopā ar sievu. «Pārsvarā mēs dzīvojāmies Daugavpilī. Izremontējām tur dzīvokli. Pārdevām veco, jo tas bija otrajā stāvā. Nopirkām pirmajā. Tagad gaidām no Daugavpils pilsētas domes pacēlāju,» saka Juris. Kad būs ierīkots pacēlājs, tad arī abi pārvākšoties uz savu dzīvokli. «Tagad, lai tiktu mājās, man jāprasa kādam draugam palīdzība. Sieva man ir maziņa, viņa pa trepēm nevar mani noturēt,» paskaidro Juris.

Pirms traumas Juris studējis Rīgā loģistiku, bet, tā kā draudzene mācījusies Daugavpilī, nolēmis pārvākties atpakaļ. Arī tagad Juris turpina studēt to pašu.

Vaivaros puisis ir reizi gadā divas līdz trīs nedēļas. Viņaprāt, rehabilitācija šeit ir ļoti spēcīga. Palīdz. «Pirmajā gadā man vajadzēja pilnīgu asistēšanu. Nevarēju paēst, necēlās rokas. Pirmais, ko pats izdarīju, – paēdu. Ergoterapeite pielāgoja traukus un instrumentus. Tagad jau varu pats pārsēsties. Maz ko vajag palīdzēt. Arī pats vadu automašīnu. Gandrīz esmu atgriezies pie normālas dzīves,» norāda Juris.

Jautāts, kā viņam izdodas ar notikušo tikt galā, atbild: «Galvenais mans motoriņš ir mana sieva. Dažreiz domāju – varbūt šodien izlaidīšu kaut ko. Viņa man saka – tāpat nav ko darīt, davai patrenējamies! Tādā veidā mēs katru dienu kopā vingrināmies.»

Visgrūtākais - ieraudzīt sevi ratos

Jautāts par pirmajām sajūtām un domām pēc tam, kad sapratis – dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš, puisis saka: «Ļoti ātri apzinājos, ka dzīvē viss ir mainījies. Mēģināju par to vispār nedomāt. Es pat nevaru pateikt, kā tas bija. Labi, būs rati. Domāsim, ko darīt tālāk. Apsēdos ratos. Tas arī nebija ātri. Biju slimnīcā diezgan ilgi. Man bija problēmas ar plaušām. Jo ūdens bija plaušās. Tikai pēc pusgada gultas režīma tiku ratos. Tas bija pats grūtākais – ieraudzīt sevi ratos. Bet pēc tam ātri viss notika.»

Juris atzīst, ka sākumā tracinājis tas, ka nevar vairs izdarīt to, kas agrāk bija ikdiena: «Iepriekš daudz sportoju. Ar traumu muskuļu darbība ir pavisam citādāka. Ja es tāpat kā tagad trenētos, agrāk būtu kaut kāds sportists. Lai dabūtu augšā roku, pagāja gads.» Viņš zina, ka daudzi līdzīgā situācijā iekrīt depresijā, taču viņam esot paveicies: «Man bija draudzene. Tagad jau sieva, kura mani uzturēja formā. Bija grūti. Bet kaut kā divatā vieglāk.» Uz jautājumu, vai domājis, kāpēc šādi noticis tieši ar viņu, Juris saka: «Bija domas – ka staigāju gar to kantīti. Ātri braucu, nedomāju par drošību. Varbūt tas. Ne tā, ka notika tas, kam vajadzēja notikt, bet vienkārši vajadzēja domāt vairāk par savu un citu drošību. Tagad es jau, pie stūres braucot, citādi domāju. Ir daudzi paziņas, kas avarējuši un tagad sēž ratos. Tāpat sēdējuši aizmugurē, izlidojuši pa logu un salauzuši mugurkaulu. Tagad man visi piesprādzēti aizmugurē sēž.»

Pats ar savu situāciju esot apradis. «Ko padarīsi, jādzīvo tālāk. Tas jau palicis par tādu kā kredo. Ko skatīties atpakaļ – kas bija, tas bija. Jāpārvar sevi, jācīnās, jādara. Daudzi gaida, kad kaut kas izmainīsies, bet, ja pats neko nedarīsi, tad arī nekas nemainīsies,» uzskata Juris, kura mērķis patlaban ir iegūt neatkarību: «Būtu jau forši staigāt. Es to cenšos arī darīt. Mēs cīnāmies ar tiem fizioterapeitiem. Bet mērķis ir kļūt neatkarīgam, lai es varētu palikt viens pats mājās. Lai varētu pārsēsties viens pats mašīnā un aizbraukt uz darbu un atbraukt atpakaļ. Lai man nevajadzētu asistentu. Tas ir galvenais. Tagad, lai ielīstu mašīnā, man ir jāpalīdz, jāpietur, jāieliek rati mašīnā. Stūrēt es varu, bet niansēs jāpalīdz.»

Depresijai nav laika

Juris pārliecināts, ka katrā situācijā jāmeklē kaut kas labs. Un nevis otrādi – jākoncentrējas uz negatīvo. «Man nav laika domāt par depresiju vai par to, kā «atslēgties». Tagad man jādomā, kā sakārtot lietas ar dzīvokli,» mērķtiecīgi saka puisis. Daudz ikdienā līdzot arī tas, ka Juris gandrīz nekad nav viens: «Varbūt, ja visu laiku būtu viens, man uzrastos visādas sliktas domas. Bet man visu laiku apkārt cilvēki. Jau četrus gadus man visu laiku apkārt ir cilvēki. Draugi, radi, sieva.» Tāpat tiek domāts arī par citiem lielākiem mērķiem: «Ģimene, bērni. Tas ir tas, ko gribas. Vēl tikai plānos, bet domas ir.»

Sarunas izskaņā Juris vairākkārt norāda, ka dzīve ratiņos nav «nekas jautrs»: «Tas, ka nevaru staigāt ir mazākais. Daudz visādu veselības problēmu. Regulāri analīzes jānodod. Jāskatās, vai viss ir kārtībā, jo, tā kā es nejūtu visu no vidusdaļas uz leju, tad var būt kāds iekaisums, kurš var pārvērsties kaut kādā nopietnā iekaisumā.» Vaicāts, kāpēc piekritis pastāstīt savu stāstu, Juris nopietni saka: «Varbūt viens no desmit aizdomāsies šodien nelēkt [uz galvas] ūdenī un paskatīsies, vai laipa ir sausa.»

Uz augšu