Igo Japiņš par riteņbraukšanu Latvijā un dopinga skandāliem pasaulē

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Ieva Čīka/LETA

Pirms mēneša par jauno Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidentu tika ievēlēts bijušais riteņbraucējs un riteņbraukšanas treneris Igo Japiņš. Viņš ir arī «Latvijas Gada balvas sportā» idejas autors, tādēļ šoreiz interviju piedāvāsim divās daļās. Pirmajā daļā runāsim par riteņbraukšanu Latvijā un pasaulē, bet nedēļas beigās piedāvāsim intervijas otro daļu par «Latvijas Gada balvu sportā», kas piektdien tiks pasniegta jau astoto gadu.

- Kāda bija motivācija un mērķi, tiecoties pēc Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidenta amata?
- Padomju laikā biju treneris Murjāņu sporta ģimnāzijā, pēc tam strādāju ar Latvijas izlasi, bet kopš 1998. gada pievērsos sporta sacensību organizēšanai («Igo Japiņa sporta aģentūra» organizē tādus riteņbraukšanas sporta pasākumus kā SEB MTB maratons, Vienības velobrauciens un Rīgas velomaratons), kā arī tika izveidota komanda «Rietumu-Delfin». Problēmu ir bijis daudz, tomēr uzskatu, ka šajā laikā riteņbraukšanu Latvijā ir izdevies saglabāt. Tas izdevies pateicoties dažādām tautas sacensībām, kurās piedalās arī profesionāļi, jo pretējā gadījumā aina būtu visai bēdīga. Šajā gadījumā nerunāju par BMX, kas ir saglabājies un attīstījies nedaudz citādāk.
Treka riteņbraukšanas Latvijā vairs nav, tādējādi federācija atbild par MTB, BMX un šosejas riteņbraukšanu. Ja paskatāmies, cik ir licencētu braucēju, tad aina ir bēdīga - kādi 40 sportisti. «Rietumu-Delfin» komandā liekam uzsvaru uz jaunajiem braucējiem (U-23). Skaidrs, ka nekāda lielā izvēlē nav un paliek švakāk. Galvenais būtu atjaunot riteņbraukšanas sekcijas, no kurām nākuši čempioni. Smiltene, Liepāja, Tukums, Valmiera - tās ir pilsētas, no kurām nākuši izcili riteņbraucēji.

- Kas nepieciešams 16 gadus vecam, talantīgam jaunajam riteņbraucējam, lai viņš karjerā sasniegtu augstus rezultātus?
- Runāsim teorētiski. Ja tagad parādās 16 gadus vecs talants, kādi bija, piemēram, Romāns Vainšteins, Gatis Smukulis vai Kaspars Ozers, pirmais etaps ir Murjāņu sporta ģimnāzija. Ja viņš dzīvo laukos, tad izsisties ir grūti. Ņemsim par piemēru liepājnieku Andžu Flaksi, kurš devās uz Murjāņiem, kur gan iespējas tagad ir krietni ierobežotas, taču puisim ir liela motivācija un mērķtiecība. Pēc MSĢ pabeigšanas viņš atnāca uz «Rietumu-Dlefin» komandu, kurā mēs viņam nodrošinām gana normālu treniņu un sacensību līmeni, bet pēc tam viņš iekļūst nākamajā komandā un izcīna otro vietu Eiropas U-23 čempionātā. Tagad viņš jau ir ievērots, kas ļauj tikt nākamajā komandā. Aptuveni šāds ir ceļš. Jābūt motivācijai, veselībai, treniņu iespējām. Tomēr ne vienmēr 22 gadu vecumā puiši var jau tikt profesionālās komandās. Tad jābūt milzīgam talantam. Piemēram, pasaules čempions Vainšteins profesionāļos sāka braukt tikai 25 gadu vecumā, lai gan jau 22 gadu vecumā viņš bija Eiropas U-23 vicečempions. Talants bieži vien tik ātri neatveras, taču līdzekļu mūsu komandai nav tik daudz, lai varētu paturēt viņus vēl ilgāk. Vismaz inventāru mēs viņiem nodrošinām pasaules klases līmenī.

- Un cik maksā pasaules klases šosejas ritenis?
- Profesionālā komandā viņiem būtu viens rezerves ritenis, viens treniņu ritenis un viens sacensību ritenis, taču mums ir viens ritenis. Nedomāju, ka viņiem būtu par ko sūdzēties. Viena riteņa cena svārstās no 3000 līdz 5000 latu, taču mums tos iedod, mēs tos nepērkam.

- Vai riteņbraukšanā velosipēdiem arī ir visādas tehniskās nianses, kuras nodrošina viena vai otra sportista pārākumu, kā tas ir bobslejā vai kamaniņu sportā?
- Redzi, ja viņš brauc par 20. vai 25. vietu, tad nekāds ritenis viņam nepalīdzēs. Jā, varbūt sacensībās ar atsevišķo startu var iegūt kādas 15 sekundes, taču riteņbraukšana nav sekundes simtdaļu sporta veids.

- Tomēr daži riteņbraucēji vēlas iegūt sev priekšrocības. Kāds ir Jūsu skatījums uz dopinga skandāliem, kas pēdējos gados krietni aptraipījuši sporta veida reputāciju? Cik reāli ir tas, ka riteņbraukšana varētu būt pilnībā «tīra»?
- Paņemsim to pašu Lensu Ārmstrongu - viņam tika ņemtas 500 proves, no kurām visas bija negatīvas...

- Vai domājat, ka viņš nav vainīgs?
- Es tikai saku, ko zinu. No otras puses, jāatceras, ar ko šis skandāls sākās, jāpatin filma atpakaļ. Sākumā runa bija par citiem riteņbraucējiem. Kad viņus sāka apsūdzēt, tad viņi norādīja uz Ārmstronga grēkiem un zvērēja, ka zina par pārkāpumiem. Neesmu iepazinies ar visiem faktiem, taču tas ir interesants stāsts. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš pārslimoja vēzi, bet, ja esi slims, tad tev kaut kas tiek atļauts. Starp citu, lasīju, ka tas pats EPO jeb eritropoetīns ir viens no līdzekļiem vēža ārstēšanai. Bet zini ko, es tev teikšu tā - paņemsim to pašu vieglatlētiku vai svarcelšanu, vai tad šajos sporta veidos nav bijuši dopinga skandāli? Vienkārši riteņbraukšanā ap to ir sacelta liela ažiotāža. Nevēlos nevienu apsūdzēt, taču domāju, ja citos sporta veidos tik nopietni ķertos klāt šai problēmai, tad arī šis tas nopietns uzpeldētu. Ir bijuši gadījumi tenisā. It kā nekas nav dzirdēts par futbolistiem, taču paskat, cik bieži bijuši nāves gadījumi spēles laikā vai treniņā. Riteņbraukšanā runas par dopingu bijušas jau kopš pirmssākumiem.

- Vai arī jūsu aktīvo sporta gaitu laikā dopings tika lietots?
- Kaut kādus vitamīnus mums deva, bet nedomāju, ka tas bija kaut kas nopietns. Varbūt PSRS izlases līmenī, bet es tur nebiju, tādēļ nemāku par to spriest. Vesels esmu (tfu, tfu, tfu), ir pieci bērni, tā ka laikam neko kaitīgu neesmu lietojis. (Smejas)

- Iepriekš Latvijas Riteņbraukšanas federācija un BMX pārstāvji staigāja pa dažādām takām. Vai tagad šīs attiecības mainīsies?
- Man grūti kaut ko spriest par federācijas iepriekšējās vadības darbu. BMX ir izcīnījis savas pozīcijas un savu daļu viņi noteikti dabūs, cita lieta - kā viņi iekšēji to sadalīs? Man kā jaunam prezidentam būtu muļķīgi iejaukties šajās lietās. Mūsu uzdevums būtu skatīties, lai nauda tiktu izlietota lietderīgi, ko vēlas arī viņi paši.

- Cik zināms, tad Valmierā taps BMX trase ar nojumi, kurā varētu rīkot arī sacensības...
- Jā, tur viņi strādā diezgan nopietni, bet federācija šajā projektā nav iesaistīta. Izveidot šādu bāzi būtu lieliski. Ja būs mērķi sarīkot arī Pasaules kausa posmu, tad būs jānāk visiem kopā un jāskatās, ko varam izdarīt.

- Vai Jūs būtu gatavs iet uz Saeimu un teikt, ka mums 2014. gadā ir jāsarīko Pasaules kausa posms?
- Jāskatās, kā tas veidosies. Ja godīgi, tad BMX līdz šim esmu vērojis tikai televīzijas ekrānā, tādēļ grūti spriest par sacensībām un infrastruktūru. Bet, ja pie mums notiek Pasaules kausa posms kamaniņu sportā, tad kāpēc lai nenotiktu Pasaules kausa posms BMX? Domāju, ka šie cilvēki ir to pelnījuši. Būtu grūti uzvarētu komandu sporta veidos, arī Vainšteina pasaules čempiona tituls šosejas riteņbraukšanā ir kaut kas grūti aptverams. Visi priekšnoteikumi BMX riteņbraukšanai ir, turklāt sporta veidam ir paveicies, ka treneris Ivo Lakučs joprojām ir gados jauns. Ar Māri Štrombergu BMX riteņbraukšana Latvijā nebeidzas, ir vēl jauni un talantīgi puiši.

    Uz augšu