Samoilovs: Skatītāji ir sajūsmā, bet Latvijā to sauc par «zīmēšanos»...

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: FIVB

Latvijas pludmales volejbola duets Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš vasaru noslēguši pasaules reitinga galvgalī. Saša ir atraktīvs spēlētājs laukumā un aktīvās atpūtas piekritējs ārpus tā. Varbūt tādēļ rāmāka dzīves veida piekritējiem nav viegli saskatīt viņā «savējo», taču Aleksandrs piebilst: «Es nelietoju alkoholu un naktīs «netusēju» ar meitenēm. Citi brīvajā laikā guļ vai skatās kādu filmu, bet es aizeju padejot salsu. Taču viss ko es daru ārpus sporta ir tādēļ, lai man būtu vieglāk pludmales volejbolā. Lai man būtu svaigas emocijas un varētu trenēties par visiem 100%.»

- Pagājušā gada rudenī pats atzini, ka apzinies - ja tava un Jāņa Šmēdiņa sadarbība neizdosies, tad tevi visi uzskatīs par vainīgo.
- Tā bija un tas deva papildus motivāciju. Jau toreiz teicu tev, ka mani un manu tēvu [Genādiju Samoilovu] visi uztver, kā Londonas olimpiskā bronzas pāra izjaucēju. Vairākums cilvēku teica: «Ko jūs darāt? Mums ir divi normāli pāri, bet tagad vairs nebūs neviena.» Tomēr izrādījās, ka mūsu tēvi un treneri ir gana kompetenti un zinoši. Viņi nāca kopā ar domu izveidot vienu lielisku duetu un viņiem tas izdevās.

- Kādas bija priekšnojautas ziemas treniņnometnē Ēģiptē? Vai bija neziņa, kas un kā būs?
- Nē, uzreiz jau varēja pateikt, kā būs. Mēs spēlējām pret Ruslanu [Sorokinu] un Tomu [Šmēdiņu], tāpat arī pret igauņiem, un varēja redzēt, kas mums sanāk un kas nesanāk. Apzinājāmies, ka individuāli esam ļoti spēcīgi spēlētāji, taču vajadzēja saprast, kāda būs mūsu psiholoģiskā saderība, jo bieži vien gadās, ka divi labi spēlētāji vienkārši nevar spēlēt kopā, jo katrs velk segu uz savu pusi un komanda neizveidojas. Sākums bija grūtāks, tomēr ātri atradām kopīgu valodu un tagad problēmu vairs nav.

- Kā tu raksturotu jūsu attiecības? Esat draugi, paziņas vai kolēģi?
- Mēs esam kolēģi, kuriem ir kopīgs mērķis, kuru var sasniegt tikai tādā gadījumā, ja katrs ieguldīs komandā maksimālo darba apjomu. Iespējams, sākumā man bija nedaudz negaidīti, ka Jānis ir emocionāls cilvēks. Viņam gan šīs emocijas neiet uz āru, kā tas ir manā gadījumā, viņš tās patur sevī. Tas bija neliels pārsteigums, tomēr adaptējos un sapratu, kā reaģēt atsevišķās situācijās - kad vajag paklusēt, kad kaut ko nepateikt līdz galam. Arī es skatos un mācos, kā man uzvesties laukumā un ārpus tā, lai pāriniekam būtu ērtāk. Domāju, ka arī Jānis rīkojas līdzīgi. Tas arī veido komandu, jo spēles laikā treneris nevar neko palīdzēt - grūtākajās situācijās esam divatā.

- Vai ir bijuši arī kašķi laukumā?
- Bišķi jau ir bijuši, tomēr mēs ātri izbeidzam kašķi un koncentrējamies spēlei. Nekas traks vēl nav bijis, bet vienmēr jau var pienākt brīdis... (Smejas)

- Kāds ir jūsu attiecības ārpus laukuma? Vai kādā brīdi nejūtaties noguruši viens no otra un nerodas vēlme pusdienot pie dažādiem galdiem?
- Pirmajā gadā tā nenotiek, šādas vēlmes parasti rodas trešajā vai ceturtajā gadā. Arī tad, kad spēlēju kopā ar Mārtiņu [Pļaviņu] un Ruslanu, pirmajos divos gados bija viegli. Grūtāk ir trešajā un ceturtajā gadā, turklāt tad sākas kvalifikācija olimpiskajām spēlēm un stresiņš pieaug. Taču mums tādā ziņā ir labi, ka uz turnīriem brauc arī Ruslans un Toms, tādēļ Jānis bieži vien pavada laiku kopā ar Tomu. Kad esam Rīgā, tad gan cenšamies viens otru nesatikt. Jānim ir maza meita un viņš visu brīvo laiku pavada kopā ar ģimeni vai makšķerējot, bet es kārtoju savas darīšanas, esmu kopā ar draugiem, draudzeni vai ģimeni. Ēgiptē ārpus treniņiem Jānis kopā ar tēvu Andri gandrīz visu laiku makšķerēja, bet es gāju uz salsu un sērfoju. Arī Jānis pamēģināja sērfošanu un viņam iepatikās.

- Vai zelta medaļas sezonas trešajā posmā Argentīnā bija avanss?
- Jau otrajā posmā Šanhajā, kad ieguvām 9. vietu, varējām būt augstāk, taču galotnē zaudējām olimpiskajam čempionam. Varēja just, ka tobrīd vēl nedaudz pietrūka sapratnes laukumā - kāda bumba nokrita pa vidu un sanāca ne tur uzcelt. Bet pirmajā posmā Fudžou mūs pievīla klimatiskie apstākļi. Mums bija treniņu plāns - divarpus mēnešus gatavojamies Ēģiptē, bet tad braucam uz Latviju. Taču aprīļa vidū, kad parasti Latvijā jau var trenēties vismaz gumijas zeķēs, šogad bija sniegs. Nācās trenēties hallē, bet tas jau ir pavisam citādāk. Fudžou posmā gāja grūti, taču bija arī ļoti laba spēle pret brazīliešiem Pedru/Brunu, kuri pašlaik pasaules rangā ir otrajā vietā. Tikāmies ar viņiem jau play-off pirmajā kārtā un nevinnējām tikai tāpēc, ka pie mačbumbas pēc brazīlieša serves bumba trāpīja tīklā, bet pārvēlās mūsu pusē. To setu zaudējām ar 31:33. Tā nu sanāca, ka pirmajā posmā jau pirmajā kārtā tikās divas komandas, kas pēc trim mēnešiem ieņem pirmās divas vietas pasaules rangā. Komandas ir ļoti līdzīgas, pietiek nospēlēt nedaudz zem sava līmeņa un nāksies samierināties ar zaudējumu.

- Cik daudz pāra sapratne laukumā balstās uz nerakstītiem likumiem un cik daudz ir jāpaļaujas uz intuīciju?
- Mēs savā starpā runājam visas spēles laikā. Piemēram, finālā servē garais brazīlietis Evandru - mēs zinām, ka viņš izpildīs gremdservi. Nosakām kā pūš vējš un izlemjam kurš ņems bumbu, kura nāks pa vidu. Ir spēlētāji, kuri vairāk servē pa laukuma labo pusi - pret tādiem mēs uzreiz nedaudz nobīdāmies. Pirms serves visas nianses tiek izrunātas, taču ir spēles, kad līdzjutēji ir tik skaļi, ka viens otru nedzirdam. Tajā pašā «Saulkrastu kokteilī» bija tik skaļas tumbas, kas bija jābļauj, lai otrs sadzirdētu. Pēc mača Jānis Pēda piegāja un pateica, ka esot dzirdējis visu ko mēs viens otram teicām. (Smejas)

- Lēmumu pieņemšana laukumā galvenokārt atkarīga no tā, kā esat izanalizējuši pretiniekus?
- Jā. Katrā posmā jau ir teju vieni un tie paši pāri. Katrai spēlei mums ir zināms starta plāns. Piemēram, servējam uz pretinieku garo spēlētāju un mēģinām izpildīt saīsinātās serves, lai viņam pirms gremdes nebūtu iespēja ieskrieties, tā vietā liekot viņam lēkt no vietas, kas mazina viņa uzbrukuma augstumu un jaudu. Finālā Maskavā servējām pa Evandru un viss izdevās. Nemaz nevajadzēja mēģināt servēt uz Emanuelu.
Plāns spēlei ir zināms, taču ir jāmāk pielāgoties, lai jebkurā stresa situācijā vari kaut ko pamainīt. Mēs nekad nefilmējam pretiniekus, jo mans tēvs saka, ka jau no paša sākuma mani un Mārtiņu, pēc tam mani un Ruslanu, bet tagad main un Jāni nevēlas izveidot par akadēmiskajiem mūziķiem, kuri orķestrī spēlē pēc notīm. Ja atgādās kaut kas neparedzēts, tad viņi nezina, ko darīt. Tēvs vēlas mūs padarīt par džeza mūziķiem, kuri jebkurā brīdī un situācijā var vienkārši paņemt rokā instrumentu un sākt spēlēt. Lai nebūtu tā, ka ģitārai saplīst stīga un tu vairs nevari paspēlēt. Lai gan pirms spēles mums galvā ir plāns, tomēr mēs protam pielāgoties. Vairāk analizējam savu nevis pretinieku spēli.

- Cik grūti ir saglabāt fizisko kondīciju visas sezonas garumā, jo treniņu jums ir ļoti maz.
- Viss atkarīgs no tā, kā esi gatavojies ziemā, kad tiek ielikti pamati, uz kuriem turies visu vasaru. Vasarā, kad vien ir iespēja, cenšamies aiziet uz trenažieru zāli, lai muskuļi nepaliek vāji, jo, spēlējot lielā karstumā, masa pazūd. Tomēr visgrūtākais ir psiholoģiskais nogurums, jo spēļu ir daudz un tās prasa daudz emociju.

- Kā izdodas saglabāt acīs uguntiņu, lai pēc labiem turnīriem arī nākamajā ietu un kapātu par katru bumbu, lai atkal tiktu virsotnē?
- Katrs cilvēks pats mācās sevi motivēt. Protams, ir bijuši grūti brīži. Taču man ar motivāciju nekad nav bijis problēmu, ja esi uz viļņa. Grūtāk ir tad, kad esi bedrē. Katrs pats domā, kā atjaunot enerģiju un atgūt emocijas. Jānis nesen stāstīja, ka agrāk junioru vecumā, kad vēl nebija balvu fonda, viņš sevi motivēja ar to, ka pēc uzvarām varēja dabūt krekliņus. Tā nu viņš sevi virzīja uz priekšu - būs vēl viena uzvara, būs vēl viens krekliņš. (Smejas)

- Vai arī profesionālajā līmenī par uzvaru tiek doti krekliņi?
- Jā. Pagājušajā gadā secināju, ka kopš junioru vecuma esmu sakrājis kādus 150 krekliņus. Bieži vien tos uzdāvinu kā pateicību tiem, kas atbalstījuši, tāpat arī bumbu padevējiem, kas parasti ir brīvprātīgie un strādā tikai tāpēc, ka viņiem patīk pludmales volejbols. Pagājušajā gadā «King of the Beach» turnīrā es, Jānis, Mārtiņš un Ruslans atnesām krekliņus un pārdevām kādus piecdesmit. Pēc tam krekliņi bija arī pludmales sporta centrā «Brazīlija» un katru mēnesi pārdevām vēl kādu desmit krekliņus. Bet iegūto naudu ziedojām «ziedot.lv».

- Cik maksāja viens krekliņš?
- 25 lati. «King of the Beach» ievācām aptuveni 1000 latus.

- Pēdējos turnīros jums gadījies zaudēt kādā no apakšgrupas spēlēm. Vai atbilde slēpjas psiholoģijā?
- Iespējams, sāk parādīties pieredze - protam sadalīt spēkus visam turnīram un nospēlēt tik labi, cik konkrētajā mačā nepieciešams. Mums obligāti nav jāuzvar katrā spēlē ar +10. Galvenais ir būt pirmajiem apakšgrupā un pēc tam izcīnīt medaļas. Apakšgrupu pretinieki pārsvarā spēlē līdz piektdienai, bet pēc tam var atpūsties un trenēties nākamajam turnīram. Mums nav tādas iespējas - spēlējam līdz pat svētdienai, pirmdien atgriežamies mājās, otrdien atpūšamies, trešdien no rīta ir treniņš, bet vakarā jau braucam uz nākamo turnīru. Jā, gadās zaudējumi. Arī pasaules čempionātā bija uzkrājies gan fiziskais, gan emocionālais nogurums. Neesam taču roboti.

- Patiešām?
- Patiešām. (Smejas) Kā jau iepriekš minēju - komandas ir ļoti līdzīgas, tiklīdz neesi optimālajā formā, tā rodas lielas grūtības.

- Vai pludmales volejbola sabiedrība ir atvērta vai noslēgta?
- Teikšu tā - ir tāpat kā sabiedrībā kopumā. Katrā kompānijā ir komunikabli cilvēki un ir cilvēki, kas visu patur sevī - ārpus laukuma un viesnīcas ēdnīcas nekur citu viņus nevar sastapt. Daudz vieno valoda, tādēļ vairāk komunicējam ar bijušo PSRS valstu sportistiem un tiem, kuri labi runā angļu valodā. Piemēram, šogad ļoti sadraudzējos ar amerikāni Keisiju Patersonu.

- Tas nepārsteidz...
- (Smejas) Atradām kopīgu valodu, kopā gājām ēst. Man viņš patīk gan kā cilvēks, gan kā personība. Viņš ir mormonis, devītais bērns ģimenē. Viņš vispār nelieto alkoholu un viņam ir ļoti interesanti dzīves uzskati. Tāpat ļoti draudzējos ar krievu Jaroslavu Koškarevu, kurš bija pirmais, ar kuru iepazinos ārzemēs. Tas bija 2003. gadā, kad kad kopā ar Valteru Rammu startēju Eiropas U-20 čempionātā Zalcburgā. Taču, ja pusdienās ir brīva vieta, tad mierīgi vari piesēsties pie šveiciešiem vai vāciešiem, ar to nav problēmu.
Jāsaka, ka liela loma sapratnē ir arī vecumam, jo daudzus vienaudžus pazīstu vēl kopš junioru vecuma. Tieši no junioru vecuma ir spilgtākās atmiņas un tad arī veidojas attiecības.

- Un kāds ir 40 gadus vecais brazīlietis Emanuels?
- Viņš ir ļoti ierāvies sevī. Viņš ir tas, kuru ārpus laukuma un ēdnīcas nesastapsi. Arī tribīnēs viņu neredzēsi.

- Vai sezonas laikā attieksme pret jums ir mainījusies?
- Nē.

- Bet, ko citu valstu pludmales volejbolisti teica par jums pirms sezonas?
- Visi teica, ka būsim bīstams pāris. Kad pagājušā gada oktobrī biju ASV, satiku [Šonu] Rozentālu, [Todu] Rodžersu un [Filu] Dalhauzeru. Biju ciemos pie Dalhauzera un viņš bija nedaudz izbrīnīts, ka Mārtiņš un Jānis vairs nespēlēs kopā, taču atzina, ka es un Jānis būsim bīstams duets. Galu galā katrs sportists jau, pirmkārt, domā par sevi un uzskata, ka viņš ir vislabākais. Tas ir normāli. Pat, ja esi reitingā 20. vietā, tevi ir jābūt čempiona psiholoģijai. Pretējā gadījumā nekad netiksi virsotnē.

- Pastāsti par to darbu, ko neviens neredz. Kādi bija jūsu treniņi Ēģiptē, kas bija visgrūtākais?
- Ēģiptē treniņu apstākļi ir vienkārši perfekti. Tā ir kūrortpilsēta un vienmēr jūtama svētku atmosfēra, tādēļ arī emocionāli tur ir viegli, jo visu laiku ir labs garastāvoklis. Es varu aiziet uz karaoki, dejām vai sērfošanu, bet Jānim vairāk vajag mieru - viņš var stundām ilgi mētāt spiningu Sarkanajā jūrā.

- Vai esi kādreiz gājis viņam līdzi?
- Protams, esmu. Viņš arī man mācīja. Taču es varu desmit reizes iemest un ar to man pietiek. (Smejas) Man ātri apnīk. Man vairāk patīk aktīva atpūta. Jau vairākus gadus treniņu plāns mums ir nemainīgs - trīs dienas trenējamies, dienu atpūšamies, tad atkal divas dienas trenējamies un dienu atpūšamies. No rītiem strādājam pludmalē - skrienam un lecam. Skrienam paātrinājumus uz priekšu un uz sāniem, lecam uz maksimālo tālumu, tāpat skrienam stafetes. Lecam arī augstumā, kad treneris stāv ar makšķeri, un cenšamies aizsniegt maksimālo augstumu. Strādājam arī ar pildbumbām. Bet pēc tam ejam pie tīkla un strādājam pie tehnikas. Piemēram, 300 reizes izpildām augšējo piespēli, 100 reizes - saīsināto servi. Tad seko pusdienu pārtraukums, bet otrajā treniņā atstrādājam spēles elementus.

- Un kas ir apnicīgākais?
- Skrējieni un lēcieni rīta treniņos. Tur neko jaunu izdomāt nevar un visu laiku jādara viens un tas pats. Kad taisi jau kādu simto reizi, tad dari to automātiski. Bija labi, ka mums pievienojās Ruslans, nedaudz vēlāk arī Toms, tad igauņi. Piebrauca cilvēki ar jaunām emocijām un radīja iekšējo konkurenci, kurš tālāk aizlēks, kurš tālāk aizmetīs pildbumbu utml.
Trenažieru zālē katrs strādājam pēc individuālās programmas, koncentrējoties uz to, kas kuram vairāk nepieciešams. Kopš pagājušā gada esmu uzsācis sadarbību ar vieglatlētikas treneri Elmāru Krūzi, kuram ir jau 82 gadi un kurš vairāk nevienu netrenē. Man ļoti paveicās, ka viņš piekrita man sastādīt treniņu programmu. Pirms došanās uz Ēģipti sešas stundas ar viņu norunājām, ierakstīju visu diktofonā un pēc tam vairākkārt noklausījos. Piemēram, šogad arī ēdu tikai pēc viņa izstrādātajiem ieteikumiem. Sākumā arī Jānis pamēģināja šo programmu, bet vēlāk secināja, ka viņam tas īsti neder.

- Klau, vai nebūs tā, ka pēc šīs sezonas pie jums uz Ēģipti gribēs braukt vesela virkne pludmales volejbolistu? Varbūt Genādijam beidzot jāsāk prasīt par to samaksa?
- Viņš ir tāds fanātiķis, ka to nekad nedarīs. Tagad viņš trenē arī manu brāli [Mihailu] un tur nāk daudz cilvēku, kuri trenējas gan pie viņa, gan akadēmijā «Brazīlijā». Es zinu, ka viņš neko neprasa, lai gan ir viens no labākajiem pludmales volejbola treneriem pasaulē. Desmit gadu laikā kopš viņš strādā ar mani caur viņa rokām izgājuši gan veterāni, gan bērni. Taču pat tad, kad cilvēki pie viņa nākuši ar naudu, viņš to nav pieņēmis. Piemēram, uzņēmējs Severīns Graudiņš nāca spēlēt, bet tajā laikā viņš trenēja Aleksandru Soloveju/Rihardu Finsteru. Treneris teica: «Man nekā nevajag, esmu savai dzīvei nopelnījis, bet, ja tev ir iespēja, palīdzi jaunajiem.» Severīns deva naudu jaunajiem pludmales volejbolistiem, bet tēvs arī no savas naudas apmaksāja puišiem treniņnometni Ēģiptē. Tādā ziņā viņš ir unikāls cilvēks. Viņš arī pats atzīst, ka pludmales volejbols viņam dzīvē pārklāj visas citas intereses.

- Pagājušajā gadā Genādijs izteicās, ka tu tomēr neesi tik liels fanātiķis...
- Pludmales volejbols man patīk, taču būt tik lielam fanātiķim kā viņš ir ļoti grūti. Nevari sevi piespiest būt par fanātiķi - vai nu esi vai neesi. Zinu, ka man nepietiktu vien ar pludmales volejbolu, man tas būtu par daudz. Man ir arī citas intereses. Tomēr arī tas, kas ir ap pludmales volejbolu, tiek darīts priekš pludmales volejbola. Tēvs ir citādāks cilvēks, tādēļ viņš varbūt reizēm mani nesaprot, taču viss ko es daru ārpus sporta ir tādēļ, lai man būtu vieglāk pludmales volejbolā. Lai man būtu svaigas emocijas un varētu trenēties par visiem 100%. Man ir režīms - plkst. 24.00 eju gulēt. Ja 22.00 kaut kur aizeju, tad pēc stundas esmu mājās, iztīru zobus un eju gulēt. Es nelietoju alkoholu un naktīs «netusēju» ar meitenēm. Citi brīvajā laikā guļ vai skatās kādu filmu, bet es aizeju padejot salsu.

- Bet tu jau saproti, ka Latvijā to daudzi sauc par «zīmēšanos»...
- Tāpēc arī vairs nelasu sporta portālus. Nu labi, ja nu vienīgi kādu interesantu interviju, kuras parasti iesaka izlasīt Jānis. Nemaz nerunājot par komentāru rakstītājiem. Pat nezinu, kas ir šie cilvēki un kādi kompleksi viņus nomāc. Varbūt tā ir skaudība. Dažreiz cilvēki ieslēdz televizoru un ierauga mani, bet nemaz nezina, kāpēc es konkrētajā brīdī tā uzvedos, tādēļ domā, ka tā ir «zīmēšanās». Piemēram, Longbīčā turnīra organizatori mums teica, lai, izejot laukumā, kaut kādā veidā piesaistām publikas uzmanību. Es izskrēju un attēloju lauvas rēcienu, bet Jānis uztaisīja salto. Skatītāji bija sajūsmā, bet Latvijā atsevišķi cilvēki to sauca par «zīmēšanos»... Tāpēc ja vēl pēc tam zaudējam, tad visiem viss ir skaidrs - vajag mazāk «zīmēties».

- 28 gadu vecumā esi virsotnē. Vai pludmales volejbolā tas ir ilgs ceļš?
- Parasti labākie rezultāti tiek sasniegti 28-32 gadu vecumā, jo tad esi uzkrājis pieredzi un nostabilizējies psiholoģiski, tehnika ir labā līmenī un vēl esi maksimāli labā fiziskajā kondīcijā. Pirms tam vēl neesi psiholoģiski gana stabils, bet pēc tam jau pazūd ātrums.

- Pludmales volejbolā trenējies tikai no 16 gadu vecuma...
- Jā, bet jau kopš bērnības esmu bijis sportisks. Mamma mani veda uz tenisu, peldēšanu, brīvo cīņu, futbolu, galda tenisu un basketbolu, kur notrenējos desmit gadus, taču paralēli vēl bija dažādi hobiji - mēnesi patrenējos džudo, gadu gāju uz kikboksu utt. Ar ziemas sporta veidiem gan nekad neesmu saskāries. Pludmales volejbolu līdz 16 gadu vecumam nebiju spēlējis vairāk par jebkuru puiku. Tēvs ar mani varbūt reizi nedēļā uzspēlēja kādu pusstundu, taču viņam tolaik pašam bija jāgatavojas sacensībām.
Nopietni sāku trenēties no 16 gadu vecuma. Jau no pirmās dienas tēvs sāka mani dresēt. Man uzreiz iepatikās, neskatoties uz to, ka viss bija ļoti stingri. Tēvs kaut kā prot atrast to...

- Viņš salauž?
- Nē, viņš sajūt brīdi, lai cilvēks nesalūztu un neatmestu ar roku. Visu laiku esi uz robežas, taču īstajā brīdī viņš samazina spiedienu un pārvērš jokā. Šādā treniņprocesā norūdās raksturs. Tēvs ir fanātiķis, viņš neņem no cilvēkiem naudu, taču nestrādā ar tiem, kuriem pludmales volejbols ir vienaldzīgs. Viņš vienmēr prasa 100% atdevi. Varbūt viņš apzināti izveidojis par sevi skarba vīra priekšstatu, lai pie viņa nāktu tikai tie, kas ir gatavi pārkāpt sev pāri, izfiltrēt lieko un koncentrēties mērķim. Turklāt viņš ļoti pārdzīvo par katru spēlētāju, ar kuru viņš ir strādājis. Ja kāds tomēr pēc kāda laika pasaka, ka pie viņa nespēlēs, tad tēvs to uztver ļoti personiski un pārdzīvo. Viņš prasa maksimālo no spēlētājiem, jo arī pats dod maksimālo no sevis.

- Vai novēli brālim iet pa šo pašu ceļu?
- Protams. Pludmales volejbols ir ļoti laba nodarbošanās, ar kuru vari dzīvē iegūt visu. Mūsu darba ofiss ir pludmalē. (Smejas) Brālim vēl ir tikai 15 gadi, viņš vēl nav fanātiķis, taču tiklīdz sāksies pirmās uzvaras... Kad pirmoreiz esi uzvarējis kādā turnīrā, tad turpmāk gribēsi uzvarēt katrā turnīrā. Tās ir kā narkotikas. Tas nekad neapnīk.

- Ko tu saskati savā brālī?
- Viņam ir ļoti liels potenciāls. Pirmkārt, ar viņu sāka strādāt daudz agrāk nekā ar mani. Otrkārt, viņam ir fiziskie dotumi - viņš ir garāks, viņam ir ātrāka roka un viņš ir kreilis. Turklāt es kopā ar Mārtiņu gājām pa ceļu, kuru neviens vēl nebija gājis. Arī tēvs atzina, ka viņš mācījās un attīstījās kopā ar mums, tādēļ viņš ir kļuvis par desmit gadiem pieredzējušāks. Daudz kas ir izmēģināts un ir zināms, kas strādā vislabāk. Galvenais, lai būtu vēlēšanās.

Uz augšu