Jauna «soda nauda» Latvijas mazajiem uzņēmumiem

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Apollo/R.Oliņš

Otrdien, 24. septembrī, ar liekulīgu saukli «Būs mazākas sociālās apdrošināšanas iemaksas», ir apstiprināti MK noteikumi par «soda naudu» Latvijas mazajiem uzņēmumiem. Šo «soda naudu» sāks iekasēt 2014. gada 1. janvārī. «Soda nauda» noteikta grozījumos likumā «Par valsts sociālo apdrošināšanu», kas paredz turpmāk no mazajiem uzņēmumiem iekasēt teju 900 latu gadā par to vien, ka tie atļaujas eksistēt, maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli un sildīt Latvijas ekonomiku.

Līdzšinējā Latvijas prakse bija nodokļus uzņēmējiem prasīt no nopelnītas naudas, tiesa bieži vien tos paģērot budžetā iemaksāt jau avansā, tātad pirms tā faktiski nopelnīta. Taču jaunās likumu izmaiņas ir vēl nebijis precedents - tās pieprasa nodokļus maksāt pat tad, ja naudas reāli nav jeb, citiem vārdiem sakot, mazajiem uzņēmējiem turpmāk nāksies piemaksāt par tiesībām nodarboties ar uzņēmējdarbību, ja vien tā sasniegs 7000 eiro apgrozījumu gadā.

Šo grozījumu, ar apšaubāmu fiskālo jēgu, būtība ir: turpmāk valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas jeb tā sauktais sociālais nodoklis būs jāmaksā arī par bez atlīdzības strādājošiem mazo uzņēmumu vadītājiem – valdes locekļiem. Tādējādi turpmāk viņiem valsts budžetā būs jāiemaksā vismaz 899,98 latu gadā (220 latu minimālā alga x 34,09% nodoklis x 12 mēneši) neatkarīgi no tā, kā attīstās bizness un līdz ar to ienākumi. Grozījumi likumā attieksies uz tām kapitālsabiedrībām, kuru vienīgais darbinieks ir valdes loceklis, visticamāk arī vienīgais kapitālsabiedrības īpašnieks, un kuru apgrozījums iepriekšējā gadā ir pārsniedzis 4919,63 latus jeb 7000 eiro. Atklāts ir jautājums – kas īsti ir ar sociālo nodokli apliekamais objekts? Šķiet, ka dažos gadījumos – gaiss. Izklāstīšu dažus piemērus no dzīves.

Ja pieņemam, ka kapitālsabiedrības apgrozījums ir tieši pieminētie 4919,63 lati jeb 7000 eiro, tad tai ir jāstrādā ar vismaz 22,4% uzcenojumu (peļņu), lai spētu nosegt vien jauno nodokļa maksājumu. Salīdzinājumam var minēt, ka maizes ceptuve «Lāči» 2012. gadā strādāja ar 4,6% bruto rentabilitāti, bet milzis Latvenergo – 5,9%. Parasti par normālu bruto peļņu tiek uzskatīti 10 – 20% no apgrozījuma, tas ir, neskaitot veiktās investīcijas. Tas nozīmē, ka tas Latvijas mazais bizness, kurš cerēja sagaidīt ekonomikas augšupeju, šobrīd ir kritiskā situācijā, jo maksa par apgrozījumu bieži vien var būt arī situācijās, kad uzņēmumam ir zaudējumi un faktiski nav no kā maksāt (piemēram, apgrozījumu veido neveiksmīgi paņemta līzinga maksājums).

Līdzīgi kā padomju laikos nāvīgais ienaidnieks bija reliģija, tā šobrīd izskatās, ka valsts par lielāko ienaidnieku ir izvirzījusi nacionālo ekonomiku un vietējo uzņēmēju, kurš vēl nav pārcēlies uz dzīvi citviet. «Nost ar kapitālismu! Piespiedīsim arī tos, kam ir kāda iniciatīva, kļūt par proletariātu,» domā VID.

Iespējams, cilvēkiem, kuri nenodarbojas ar uzņēmējdarbību, rodas jautājums: kas tad tas par uzņēmumu - bez darbiniekiem? Nu, iedomāsimies jaunu uzņēmēju, kurš savā naivumā, valsts deklarēto saukļu iedvesmots, vēlas nodarboties ar uzņēmējdarbību Latvijā. Viņš vēlas, piemēram, izveidot interneta veikalu, kas nodarbojas ar vietējā ražojuma koka krēslu tirdzniecību. Lai ieceri realizētu, viņš 2013. gada janvārī nodibinājis uzņēmumu ar 1 lata pamatkapitālu un noslēdzis sadarbības līgumu ar pieciem Latvijas koka krēslu ražotājiem, kas aiz laimes staro, priecājoties par jauno noieta kanālu. Taču jaunais uzņēmējs zina, ka uzcenojumu viņš nevar atļauties lielu, jo ļaužu pirktspēja nav liela. Tāpēc, plānojot saprātīgu 10% peļņu, viņam no katra 40 latu vērtā krēsla «atlec» 4 lati. Pārdod viņš aptuveni 10 - 15 krēslus mēnesī. Tādējādi gada apgrozījums sasniedz 5000 latu, no kuriem 750 latu ir viņa peļņa. To viņš saņem dividendēs, nodokļos samaksājot aptuveni 190 latu. Taču, strādājot saprātīgi un lēnām attīstoties, viņš jau var sākt domāt par to, ka nākamajā gadā varētu sākt tirgot arī koka gultas... Bet, ak, nē! 2013.gada nogalē tiek paziņots, ka nākamajā gadā viņam jāmaksā gandrīz 1000 latu liels sociālais nodoklis! Tātad, turpmāk par katru pārdoto krēslu, jaunais uzņēmējs nevis nopelnīs 4 latus, bet gan zaudēs 1 latu.

Vēl viens piemērs – uzņēmējs reizi gadā ar vienu telefona zvanu nopērk preci par 10 000 eiro Krievijā un ar otru - pārdod to par 11 000 eiro Baltkrievijā. Ņemot vērā jaunās represijas, uzņēmējs gadu noslēgs vismaz ar 280 eiro zaudējumiem. Absurds.

Gadu no gada dzirdami valsts amatpersonu paziņojumi par to, ka valstij naudas vienmēr ir par maz. Līdzīgi kā alkatīgs cilvēks vēlas vēl un vēl, tāpat arī valsts vara, - kuru reāli uztur nabadzīgais iedzīvotājs, - mēģina maksimāli lielu daļu valstī pastāvošās naudas plūsmu virzīt savā virzienā. Ar šādu pieeju tās budžetā vienmēr būs par maz!

Ar šādu politiku valsts tikai turpina izraidīt savus uzņēmīgos iedzīvotājus. Neraugoties uz re-emigrācijas plāniem, jaunā nodokļa politika ir vēsta uz pretējo. Jaunais nodoklis ir kārtējais sitiens «mazajam cilvēkam», šoreiz mazajam uzņēmējam, kurš īsti nevar izvairīties no uzliktā sloga, sevišķi ja uzņēmuma apgrozījumam pretī stāv līzinga maksājums.

Ironija šajā stāstā ir tā, ka, neskatoties uz skaļi stāstītiem ēnu ekonomikas it kā samazināšanās cipariem (kas pēc Zviedru Ekonomikas augstskolas profesoru aprēķiniem nesen esot samazinājusies par veseliem 17%), valsts budžetā tā arī nav sagaidīti stāsta pierādījumi adekvāta ieņēmumu 17% pieauguma veidolā, tas ir vismaz 300 – 400 miljoni latu 2012. un 2013. gadā. Arī šis jaunais nodoklis ir pierādījums, ka ēnu ekonomiku Latvijā neviens apkarot nevēlas, tā vietā meklējot arvien jaunus nodokļus, ko uzgrūst uz vēl palikušo maksātāju kakla, vai arī patriekt tos no valsts ar visiem viņu uzņēmumiem, nemaz nerūpējoties par faktisku ēnu ekonomikas apkarošanu.

*Ekonomists, biedrības «Demokrātiskie patrioti» Tautsaimniecības domnīcas vadītājs.

    Uz augšu