Koba Jass: Lai atteiktos no «Ferrari», vispirms pie tā jātiek

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Reuters/Scanpix

Pat sarunas laikā Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Koba Jass krēslā nevar atrast ērtāko pozu un ik pēc brīža pārkārtojas. Tas lieliski saskan ar pāri malām plūstošo enerģiju hokeja laukumā, kas ļāvusi viņam iekļūt valstsvienības sastāvā. «Ja reiz spēlēju hokeju, tad man ir jābūt mērķim tikt uz Olimpiādi,» pirms četriem gadiem sev teica Koba. «Kopš tās dienas sāku tiekties uz šo mērķi. Nevis vienkārši domāju par to, cik ļoti to vēlos, bet strādāju.» Arī tad, kad citi esot teikuši, ka jāguļas uz operāciju galda un jāstaigā ar kruķiem. 

- Pēdējo dažu gadu laikā jau esi kļuvis par Latvijas izlases pamatsastāva spēlētāju un tagad reti kurš hokeja līdzjutējs nezina, kas ir Koba Jass.
- Jau kopš bērnības man hokejā nav bijusi diena, kad nebūtu tiecies uz mērķi - tikt Latvijas izlasē. Mērķi man nav bijuši mazi, tādēļ jāsaka paldies dievam, ka viss tā ir noticis un kāds man ir devis iespēju sevi parādīt. Es pats labi apzinos - ja būtu kāds cits treneris, tad varbūt šī iespēja man nemaz netiktu dota. Sākumā nemaz nebiju izlases kandidātu sarakstā, tomēr, kad atbraucu, jau no pirmās dienas Nolans pret mani attiecās labvēlīgi - sāka mācīt un skaidrot, ko vēlas no manis sagaidīt laukumā.

- Nolana kļūšana par Latvijas izlases galveno treneri tev bija pagrieziena punkts karjerā.
- Tieši tā. Nezinu, kā būtu pie cita trenera. Protams, es tik un tā tiektos uz savu mērķi, taču... Tajā sezonā spēlēju Kazahstānas komandā «Kazzinc-Torpedo», kas startēja Krievijas Augstākajā hokeja līgā. Izlasei bija jauns galvenais treneris un viņš gribēja redzēt visus spēlētājus. Valstsvienība sezonas laikā trīsreiz pulcējās uz treniņiem, taču mani tā arī neizsauca. Ar mani vienā komandā spēlēja arī Aleksejs Širokovs un Maksims Širokovs. Alekseju pēdējā reizē izsauca, bet mani nē, tādēļ jau nodomāju, ka pie iespējas netikšu. No Kazahstānas atbraucu bēdīgs, pat slidas nebiju līdzi paņēmis. Tomēr daudzi izlases spēlētāja aprīļa sākumā vēl nevarēja tikt uz treniņiem, tādēļ saņēmu zvanu un uzaicinājumu pievienoties kandidātiem. Man gan uzreiz pateica, lai nesaceros, bet izmantoju to vienkārši kā labu pieredzi. Sapratu, ka tā ir mana lielā iespēja. Šo dienu biju ilgi gaidījis.

- Bieži vien šādās situācijās nekas neizdodas...
- Bet, ko gan varēju darīt? Staigāt ar zemu nolaistu galvu. Nē. Biju pilnībā koncentrējies, uz katru treniņu gāju kā uz spēli. Vēlējos galvenajam trenerim parādīt, ko spēju. Nospēlēju visus pārbaudes mačus. Vēl tagad atceros savu pirmo maiņu izlasē. Šķiet, ka tas bija pret Čehiju. [Roberts] Jekimovs dabūja traumu un man kā 13. uzbrucējam bija jādodas laukumā. Uzreiz sanāca izkauties, bet Nolans pēc mača bija apmierināts ar manu sniegumu. Kad nosauca sastāvu, brālim [Mārim Jasam] pārjautāju, jo vienkārši nespēju noticēt. Smaids bija līdz ausīm.

- Vai 2012. gada ziemā, spēlējot Kazahstāna, spēji vismaz pasapņot par Soču olimpiskajām spēlēm?
- Ja godīgi, tad par Soču Olimpiādi sapņoju kopš 2010. gada Vankūveras olimpiskajām spēlēm, kad biju ciemos pie sava onkuļa un skatījāmies Latvijas izlases spēli pret Čehiju. Tobrīd pie sevis nodomāju - man priekšā vēl ir četri gadi. Ja reiz spēlēju hokeju, tad man ir jābūt mērķim tikt uz Olimpiādi. Kopš tās dienas sāku tiekties uz šo mērķi. Nevis vienkārši domāju par to, cik ļoti to vēlos, bet strādāju.

- Aizvadīto sezonu laikam nevari vērtēt ar plusa zīmi?
- Viss sākās jau pagājušā gadā. Pērn ļoti negribēju palikt Slovākijā, kur man sanāca konflikts ar kluba prezidenta dēlu, pēc kā zaudēju spēles laiku, lai gan pirmos desmit mačus aizvadīju ļoti rezultatīvi. Bija palikušas tikai divas dienas līdz spēlētāju pāreju beigām, tādēļ nolēmu riskēt un mēģināt tikt Čehijas komandā Kladno «Rytiri». Turp devos ar vilcienu, biju gulējis vien pāris stundas, tādēļ čaļi brīnījās, plkst. 8.00 ieraugot mani ar «Red Bull» enerģijas dzērienu rokās. Pēc treniņa man pateica, lai nesatraucos - līgums ar mani tiks parakstīts. Tobrīd no maniem pleciem novēlās liels smagums. Mani ielika pirmajā maiņā ar Pateru un Kuželu, spēlēja vairāk par 20 minūtēm mačā, spēle gāja no rokas. Turklāt play-off pirmajā kārtā apspēlējām čempionus un es iemetu visas sērijas uzvaras vārtus.
Man piedāvāja palikt Kladno, kur pēc uzvaras vārtiem fani mani pat nēsāja uz rokām. Čehijas līgā vien man bija kādi seši piedāvājumi. Izvēlējos variantu, kas tobrīd likās vislabākais, jo nebraucu pēc naudas, bet gan pēc spēles laika. Liberecas «Bili Tygri» man solīja spēles laiku, turklāt komandas mērķi bija cīnīties par augstām vietām. Taču viss izvērtās citādāk. Pirmssezonas spēlēs biju pirmajā vai otrajā maiņā, taču jau sezonas pirmajā spēlē mani no vairākuma «izgrieza» ārā. Turpināju spēlēt trešajā vai ceturtajā maiņā, bet pēc pārbaudes spēlēm izlasē dabūju traumu.
Sākumā teica, ka nekas nopietns neesot, taču gāju uz ledus un jutu sāpes. Aizbraucu uz magnētisko rezonansi vēlreiz un atklājās, ka man ir bojātas ceļgala saites un būs jāstaigā uz kruķiem. Parēķināju, ka līdz 7. janvārim, kad jānosauc olimpiskais sastāvs, laika pēc atveseļošanās būs pavisam maz. Tomēr ticēju, ka jābūt vēl kādai iespējai. Čehijā ārsts, pie kura brauc daudzi NHL spēlētāji, man uzreiz bija pateicis, ka jātaisa operācija, bet, kad atbraucu uz Latviju pie daktera Andersona, viņš norādīja, ka tagad vienkārši daudz jāstrādā pie ceļgala nostiprināšanas, nekāda operācija nav vajadzīga.
Klubs mani palaida uz mājām, bet es aizbraucu un atbraucu ar kruķiem, lai gan Latvijā divas nedēļas trenējos pie fizioterapeitiem. Pēc atgriešanās Čehija arī tur paņēmu sev treneri, jo viss bija atkarīgs no tā, cik daudz trenēšu kāju. Četras dienas līdz olimpiskā sastāva nosaukšanai teicu trenerim, ka varu spēlēt. Viņš man iedeva nelielu spēles laiku, taču man vismaz vajadzēja pierādīt, ka varu spēlēt, lai tiktu olimpiskajā sastāvā. Līdz Olimpiādei spēlēju maz, pārsvarā ceturtajā maiņā, jo treneris nebija drošs par manu veselības stāvokli.

- Klau, bet vai Nolans vispār zināja, kādas grūtības tev šajā laikā jāpārvar?
- Es cerēju uz to, ka kāds tam visam seko līdzi. Vienīgi [LHF preses sekretārs] Māris Gorbunovs apjautājās, kad varētu atsākt spēlēt.

- Cik zinu, tad tev bija arī talismans - no džudista Jevgeņija Borodavko iemainītā Pekinas olimpisko spēļu cepure.
- Jā. Vilku šo cepuri uz treniņiem un allaž paturēju prātā savu mērķi.

- Vai to var saukt par māņticību?
- Kad biju jaunāks, tad ticēju visādām māņticībām - no kuras puses tīt nūju, ar kuru kāju izkāpt no gultas un pa kuru ceļu iet uz spēli. Taču uzskatu, ka māņticība ir vāju cilvēku pazīme. Jātic ir sev. Ne jau no tā, kā nokļūsi uz maču būs atkarīgs tas, vai gūsi vārtus. Viss būs atkarīgs tikai no laukumā pieņemtajiem lēmumiem. No otras puses - ja kādam tas palīdz un viņš tic, ka tas strādā, tad kāpēc ne? Bet es ticu tikai sev un dievam.

- Esmu pamanījis, ka internetā ne visur ir pareizi norādīti tavi dzimšanas dati. Ja būtu kā raksta «Wikipedia», tad būtu dzimis vienā gadā un dienā ar atjaunoto Latviju, bet tā tomēr nav...
- Cilvēki mani pat apsveic 4. maijā nevis 1. maijā, kad man patiešām ir dzimšanas diena. (Smejas)

- Taču arī 1. maijam nav ne vainas - es dzimis darba svētkos, kas tev tīri labi piestāv...
- Jā, tā man jau kopš bērnības ir bijusi patīkama diena, jo tā ir oficiālā brīvdiena, vasaras sākums.

- Pats ar darbu cīnies pret talantu. Esi spēlējis kopā ne tikai ar Sandi Ozoliņu, bet arī ar Čehijas hokeja leģendām - pērn ar jau minēto Pateru, bet šosezon ar Petru Nedvedu.
- Es gan negribētu Ozoliņu salīdzināt ar Pateru un Nedvedu. Manuprāt, viņš ir liekams augstākā plauktā. Piemēram, Nedveds bija komandas kapteinis, taču uzskatu, ka viņa vecumā vairāk bija jāspēlē uz komandu nevis jādomā par saviem punktiem. Bet ne man par to spriest... Kā cilvēks viņš ir super, arī labs hokejists, taču gluži par piemēru viņu neuzskatu.

- Un kas ir tavs piemērs?
- Kad biju jaunāks, man kā piemērs bija onkulis [Mareks Jass], kurš jau 18 gadu vecumā tika Maskavas CSKA komandā. Tolaik man un brālim viņš bija kā piemērs. Bērnībā patika kā spēlē Pāvels Burē, taču nevarētu teikt, ka man būtu bijis elks. Arī ārpus laukuma negribu kādam līdzināties, jo nevar jau zināt, kurš šo dzīvi dzīvo pareizi. Jāklausa savu iekšējo balsi.

- Esi liels lasītājs...
- Drīzāk jau gribētu tāds būt, taču... Nevarētu jau teikt, ka pietrūkst laika, vienkārši internetā mazāk jāsēž. Bet man patīk lasīt un mācīties no grāmatām.

- Tu esi teicis, ka Bībele tev palīdz visu salikt pa plauktiņiem.
- Lai ko tu arī darītu, tev jābūt cilvēkam, jo nevienu šajā dzīvē nepiemānīsi. Pat, ja neviens neskatās, darbs jāpadara godprātīgi gan pret sevi, gan citiem. Bībeli lasu pamazām, lai visu labāk izprastu.

- Vai izlasīji grāmatu «Mūks, kurš pārdeva savu «Ferrari»»?
- Jā. Noskatījos filmu «The Secret» un tā mani iedvesmoja pēc tam izlasīt arī grāmatu. Daudz ticu tieši domu spēkam. Par šīm tēmām gan lasu, gan skatos filmas un pats cenšos sevi šajā jomā attīstīt.

- Vai tu varētu pārdot savu «Ferrari»?
- Vispirms pie tāda ir jātiek! (Smejas) Zini, kā ir dzīvē? Kad tev kaut kā nav, tu pēc tā tiecies un arī tas ir labi. Tādēļ vispirms ir jāsajūt to, ka tev tas ir, lai spriestu par to, kā būtu no tā atteikties. Ja cilvēkam tas vēl nav un viņš jau paziņo, ka no tā varētu atteikties, tas nav gluži patiesi.

- Jautājums tev kā citātu krājējam - kādu citātu vari attiecināt uz hokeju vai sportu kopumā?
- (Pauze.) Uz šo jautājumu laikam vajadzēja sagatavoties. (Smejas) Redzi, hokejs jau nav tikai treniņš un spēles, hokejs ir dzīvesveids, tādēļ grūti kaut ko attiecināt tieši uz hokeju.

- Varbūt kāds citāts ir mainījis tavu domāšanu?
- Bērnībā prātā turēju teicienu, ka «neatlaidīgs darbs uzvar visu».

- Tas nu gan ir ļoti nopietns citāts, kuru bērnībā turēt prātā!
- No kādiem 13 gadiem to visur centos uzrakstīt, lai šis teiciens man vienmēr ir blakus.

- Cilvēki laikam bieži domā, ka tevī rit vismaz 80% čigānu asiņu...
- Jā, tā tas ir jau no bērna kājas, taču es jau neiešu katram stāstīt un skaidrot savu dzimtas koku. Mans tēvs ir gruzīns, bet nu jau kādus desmit gadus neesmu bijis Gruzijā, lai gan tur man ir radinieki. Bērnībā braucu biežāk. Mums Tbilisi ir arī māja.

- Ja tev būtu vairāk čigānu asiņu, tad varētu vairāk iztaujāt par dziedāšanu. Bet tik un tā - popielu skolas laikā esi vinnējis.
- (Smejas) Jā, pirms vairākiem gadiem vēl skolas laikos Liepājā bija popiela, kurai visi gatavojās diezgan nopietni, iestudēja priekšnesumus pat mēnesi iepriekš. Man tajā dienā bija paredzēts treniņš un domāju, ka netikšu, tomēr ierados, kad puse dalībnieku jau bija uzstājusies. Sarunāju ar dīdžeju, lai mani uzliek kā pēdējo ar Dimas Bilana dziesmu. Pasaucu arī dažas meitenes, lai fonā uzdejo. Un tā mēs toreiz vinnējām popielu, lai gan nebijām aizvadījuši nevienu mēģinājumu. Pēc tam komandā mani sāk vilkt uz zoba. Turklāt bija laiks, kad man bija Bilanam līdzīga frizūra. «Jaunā viļņa» laikā, kad gāju pa Jomas ielu, man dienā bez pārspīlējuma pienāca klāt desmit cilvēki, prasot autogrāfu. Tikai vērīgāk mani paskatījuši viņi atvainojās un devās prom.

- Ja nebūtu kļuvis par hokejistu, atrastu sev vietu dzīvē?
- Negribu sevi slavēt vai izaicināt likteni, bet domāju, ka jā. Mācījos es labi, 12. klasi pabeidzu ar eksāmenu vidējo atzīmi 8,3. Jau no 6. klases biju braucis uz Olimpiādēm matemātikā un latviešu valodā.

- Vai ar vārdu Koba tev ir bijis viegli vai grūti dzīvot? Ja es kādam mazāk pazīstamam cilvēkam piezvanu un saku, ka runā Jānis, tad klausules otrā galā pirmajā brīdī noteikti iedomāsies vismaz piecus manus vārda brāļus. Tev gan ir vienkārši: «Čau! Te Koba!» un visiem skaidrs.
- (Smejas) Bērnībā ne pārāk patika sajūta, ka esi vienīgais ar šādu vārdu. Tas ir gruzīnu nacionālais vārds. Tagad jāatzīst, ka man tas ļoti patīk un laikam jau ir forši, ka nevienam citam tāda vārda nav. No otras puses - cilvēki vienmēr pārprasa. Vai tas nekaitina? Nē, es jau saprotu, ka viņi vienkārši nav dzirdējuši šādu vārdu. Starp citu, olimpisko spēļu laikā man «Facebook» viens cilvēks atrakstīja, ka nosaucis bērnu manā vārdā.

    Uz augšu