Osis: Latvijas ekonomikas izaugsmei vajadzīgi radoši cilvēki, nevis kalpi

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Publicitātes foto

Latvijas ekonomikas atveseļošana, pirmkārt, jāsāk ar reformām kultūras un izglītības jomā, jo ne tikai ekonomikā, bet arī visās tautsaimniecības jomās nepieciešami izglītoti, prasmīgi, iniciatīvas bagāti, radoši domājoši un uzņēmīgi cilvēki. Diemžēl liela daļa sabiedrības radošumam nav gatava un ļaujas inercei. Lai arī situācija mainās par labu izglītotākajiem, prasmīgākajiem, iniciatīvas bagātākajiem un uzņēmīgākajiem, tas notiek pārāk lēni un mums kā nācijai nākas «skrieties ar laiku». Lai mēs kā nācija izdzīvotu, izmaiņām jābūt daudz straujākām.

Izcilības rada sakārtota kultūras vide

Mums ir ļoti izcila sabiedrības daļa - pasaules līmeņa zvaigznes kultūrā, sportā, mākslā, mums ir arī ļoti spējīgi uzņēmēji, taču viņu diemžēl ir pārāk maz, lai veidotu nepieciešamo kritisko masu sabiedrībā, kas varētu noteikt vai jūtami ietekmēt valsts politiku un ekonomiku.

Pasaules - gan ASV, gan Eiropas valstu pētījumi un pieredze liecina, ka izcilības - dzejnieki, mākslinieki, dziedātāji, sportisti, uzņēmēji u.c. rodas tad, kad ir sagatavota vide, kurā var funkcionēt gan nopietnā mūzika, gan estrāde, gan māksla, gan sports un kurā cilvēki grib dzīvot. Ja cilvēkam ir pieejami visi pakalpojumi kultūras vajadzībām un atpūtai, cilvēks kļūst radošāks, un radošu pieeju viņš izmantos arī citās jomās, piemēram, biznesā. Radošs cilvēks nejūtas kā kalps vai kā izpildītājs, kam kāds «no malas» var dot rīkojumus un likt paklausīgi ieraut galvu plecos. Radošam un garīgi bagātam cilvēkam gan mākslā, gan ekonomikā, gan politikā ir pašcieņa. Tāpēc svarīgākais, ar ko jāsāk, ja runājam par Latvijas ilgtermiņa attīstību un nākamajām paaudzēm, ir reformas kultūras un izglītības jomā.

Izglītības pamats – sadarbība, iniciatīva, uzņēmība, prasmes un iemaņas

Mūsu izglītības sistēmā lielākā problēma ir prasmju un iemaņu trūkums mācību procesā. Mācību process sākas ar skolotājiem skolā un lektoriem augstākajās mācību iestādēs. Protams, ir vienkāršāk no konspektiem formāli nolasīt lekciju kursu, nedomājot, ko studenti no dzirdētā uztvēruši, un eksāmenā formāli atprasīt biļetes saturu – gadskaitļus, teorēmas, formulas, un uzskatīt, ka izglītība iegūta. Taču īstenībā izglītība, ja neskaita, varbūt filozofiju, bez praktiskām iemaņām nav nekas, tai ir nulles vērtība. Piemēram, ja būvkonstruktoram vai celtniekam ir diploms, bet viņš neprot praktiski sarēķināt pārseguma sijas pretestību ēkā, tad sekas, kā tagad labi zinām, ir traģiskas.

Piemēram, Somijas izglītības sistēma no Latvijas izglītības sistēmas atšķiras ar to, ka sabiedrībai nepieciešamās apziņas, prasmju un iemaņu apgūšana sākas jau bērnudārzā, jo skolā, 5.-6. klasē jau ir par vēlu likt pamatu to apguvei. Tad atliek gaidīt eksperimentus ar pīpēšanu, līmi un daudz ko stiprāku. Somijā bērnus iesaista tādās spēlēs, kur ir nepieciešama sadarbība un komunikācija, ir jāveido komandas, kuras sacenšas, bet kur komandā viens otram palīdz. Galvenais, kas rada progresīvu un uzņēmīgu cilvēku un sabiedrību kopumā, ir domāšana, kas vērsta uz komunikāciju, sadarbību un spēju palīdzēt otram. Nereti ir dzirdēts, ka jaunieši no Latvijas, kas vidusskolas klasēs mācās ārzemēs, teoriju zina labāk par saviem vienaudžiem un testos, kur tiek prasīti fakti un skaitļi, ir labāki. Tas tā var būt. Taču pārbaudījumos, kuros jādarbojas praktiski un jāīsteno kādi projekti, situācija ir pilnīgi pretēja – mūsu jaunieši pārsvarā izrādās visai bezpalīdzīgi, nogaida viens uz otru, kamēr citu valstu skolēni virzās uz priekšu, izmantojot komandas garu, iniciatīvu un uzņēmību.

Ja tev šīs īpašības ir attīstītas, tu vajadzīgo formulu un citu vajadzīgo informāciju pats atradīsi. Tie ir pavisam citi cilvēki, tie veido jaunu sabiedrības un valsts modeli. Es pat būtu izdomājis tiem kādu īpašu apzīmējumu, lai atšķirtu no «homo sovjetikus».

Jāmācās, lai atrastu savu tirgus nišu pasaules tirgū

Sadarbība, iniciatīva, uzņēmība, prasmes un iemaņas ir vajadzīgas jebkurā jomā - biznesā, zinātnē, politikā. Pirmkārt, lai domātu ar savu galvu un analizētu pasaulē notiekošo. Latvijas uzņēmējiem jāizmanto radošums, lai atrastu savu vietu pasaules tirgū. Un radošam cilvēkam arī šis ir piemērots laiks jaunu ieceru īstenošanai.

Pasaulē ekonomiskā situācija pēc krīzes sāk pamazām uzlaboties. ASV tas notiek dinamiskāk, Eiropas valstīs – vājāk. Lai arī Eiropas ekonomikā joprojām pastāv lielas problēmas, it īpaši finanšu sfērā un banku jomā, var teikt, ka Eiropā ekonomiskā situācija lēnām, palēnām uzlabojas. Savukārt austrumos ekonomiskās izaugsmes temps nedaudz samazinās. Tā ir, pasaule nepārtraukti pulsē, viss nemitīgi mainās, bet bizness un ekonomika kūleņo no viena cikla uz arvien jaunu ciklu.

Domājot par to, kurus tirgus apgūt, jāatceras, ka mēs esam maza valsts un uz pasaules, tajā skaitā Eiropas tirgus fona mēs esam nišas spēlētāji. Mums jābūt spēcīgam mārketingam un komercdiplomātijai, un ar to mēs gandrīz vienmēr varam atrast savu vietu arī Eiropā. Nepiekrītu tiem, kuri saka, ka Eiropā ir ļoti grūti ieiet tirgū, jo tur ir ļoti liela konkurence. Ja proti radoši domāt, vienmēr izdomāsi kā.

Ir lietas, uz ko pat krīzes laikā taupīt nedrīkst

Lai valsts sekmīgi attīstītos, jāapzinās un jāatzīst iepriekš tautsaimniecībā pieļautās kļūdas un jāspēj saskatīt saikne starp pieļautajām kļūdām pagātnē un nepieciešamo rīcību nākotnē.

Kā viena no lielākajām kļūdām, kas ietekmēja ekonomiku un tajā skaitā arī sabiedrību kopumā ilgākā laika posmā, jāmin neatbilstoša valdības un politiķu rīcība pirms krīzes, krīzē, un arī pēc krīzes.

Pirmā fundamentālā kļūda, manuprāt, bija vājā banku sistēmas uzraudzība, kas ļāva bankām dalīt kredītus «pa labi un kreisi» un būtībā noveda pie nekustamā īpašuma burbuļa. Savukārt, burbulim plīstot, tūkstošiem cilvēku pēkšņi palika bez darba, toties ar lielām kredītsaistībām, no kurām daudzas izpērkamas ne vienā vien paaudzē. Lielais kredītsaistību slogs privātajā sektorā joprojām stipri bremzē tā attīstību. Ļoti daudzi ir parādā, viņiem jāmaksā banku kredīti, daudz jāstrādā, līdz ar to ir stipri samazinātas iespējas investēt savā un bērnu izglītošanā, veltīt laiku bērnu audzināšanai ģimenē, pašiem pilnvērtīgi atpūsties, uzsākt savu biznesu.

Otrā kļūda, kas, manuprāt, arī ir fundamentāla, bija tā, ka krīzes pārvarēšanai tika pieņemta tā sauktā iekšējās devalvācijas metode, taupības režīms, nerēķinoties un neanalizējot, ko taupīt un ko ne. Pat vissliktākajā situācijā un vislielākajā krīzē ir lietas, uz kurām nedrīkst taupīt – izglītība, zinātne, inovācija, jaunās tehnoloģijas un publiskā sektora reformas. Protams, taupība bija nepieciešama, bet tas bija jādara nosakot prioritātes un reformējot, nevis visu vienādi «mehāniski griežot».

Vēl viena liela kļūda, manuprāt, bija arī smagajā krīzē pieturēties pie nemainīgas lata kursa politikas. Tās aizstāvjiem galvenais arguments bija, ka lata devalvācija dotu tikai īslaicīgu efektu. Līdz pat šodienai nav saprasts, ka krīzē procesi - uzņēmumu bankroti, bezdarba pieaugums, emigrācija, notiek lavīnveidīgi un tieši šie pāris kritiskie gadi ir tā robežlīnija, kuru šķērsojot neizlēmības un vilcināšanās dēļ, ekonomika un valsts kopumā neatgriezeniski nonāk telpā ar jau pavisam citām, izkropļotām dimensijām. Es kā ekonomists šajā pēckrīzes telpā joprojām jūtos neomulīgi. Esmu pārliecināts, ka tā jutās arī no savas zemes aizbraukušie, tā jūtas arī vairums vēl palikušo. Sabiedrības noskaņojuma aptaujas un monitoringi nepārprotami atspoguļo dziļu cilvēku vilšanos, pesimismu, neticību nākotnei, neuzticību valsts varai un politikai. Ne tik daudz tāpēc, ka bija krīze, bet par to, kāda bija rīcība tajā.

Ar kalpa dvēseli ir par maz

Lai saprastu, ko tālāk darīt, vispirms jāsaprot problēmas būtība. Problēma ir mūsos pašos. To raksturo nepietiekams izglītības līmenis tajā izpratnē, kuru jau minēju iepriekš, zema pašcieņa, maza iniciatīva un arī zems uzņēmības līmenis. Ļoti daudzi cilvēki drīzāk jūtas kā kalpi, kā izpildītāji, nevis kā saimnieki valstī, un viņi drīzāk meklē saimniekus Latvijā vai citur pasaulē, lai tikai varētu nopelnīt. No vienas puses, viņus var saprast, - kalpa lomu daudziem uzspiež parādu nasta, bet, lai kļūtu par saimnieku, trūkst līdzekļu, laikmetam un situācijai atbilstošas izglītības. Kalpa dvēsele - izpatikšana, padevīga paklausība, atsvešinātība ir gan ierēdniecības, gan augstākajā politiskajā līmenī. Tāpēc jau birokrātija arī pastāv, ka daudziem ierēdņiem ir vienkāršāk akli kalpot likuma burtam, nevis uzņemties iniciatīvu un likumu piemērot, efektīvi risinot savas jomas jautājumus. Tāpēc nav izpratnes par pieļautajām kļūdām un to sekām. Tāpēc kļūdas vispār netiek analizētas un atzītas, tā vietā dzirdam dīvainus veiksmes stāstus.

Tie stāsti tiešām ir ļoti dažādi. Mums ir veselas plejādes ar pasaules līmeņa izcilībām, ar kurām lepojamies. Par katru no tiem ir savs veiksmes stāsts. Bet ir arī Zolitūdes traģēdija, masveida «spaisa» psihoze, smagas, idiotiskas auto katastrofas. Tie arī ir patiesi stāsti par mūsu bezatbildību, nolaidību, neorganizētību, stulbumu, vieglprātību. Šīs iezīmes ir vislielākais valsts un sabiedrības ilgtermiņa drošības un attīstības apdraudējums.

Ir cerības sasparoties

Mums nav jāgaida, kad no bērnudārziem līdz brieduma gadiem izaugs jauna rīcībspējīga paaudze, kura tad visu valstī sakārtos. Mēs varam to vispār nekad nesagaidīt, ja nerīkosimies šodien, sākot jau ar to pašu izglītības sistēmu. Mums tā jāreformē tā, lai atbrīvotu skolas un skolotājus no birokrātiskās pārvaldes sistēmas. Mums jāuzticas skolotājiem un jādod viņiem brīvība un patstāvība pašiem lemt, ko un kā mācīt, bet jāprasa arī atbildība, lai skolēni sasniegtu noteiktus zināšanu, prasmju un iemaņu kritērijus, tajā skaitā apdāvinātus ar tām cilvēciskajām vērtībām, kuras jau minēju. Mazāk papīru, instrukciju un norādījumu, vairāk dzīvu, pastāvīgu, atklātu komunikāciju un sadarbību.

Garīgi veselam un aktīvam cilvēkam jābūt arī fiziski pilnvērtīgam. Tādēļ nākamā joma, kur nepieciešamas būtiskas reformas, ir veselības sistēma. Manuprāt nesen valdībā akceptētā veselības sistēmas reforma ir daļējs solis uz priekšu, bet pārāk novēlots. Jāpāriet uz pilnu obligātās veselības apdrošināšanas, jeb polišu sistēmu, līdzīgu tai, kāda jau ir ieviestas citās valstīs, piemēram, Nīderlandē. Tas paaugstinās cilvēku pašu atbildību par savu veselību - ja smēķē, lieto alkoholu, apdrošinātāji pieprasīs augstāku pašrisku. Kādēļ man kā nodokļu maksātājam būtu jāmaksā par citu kaitīgajiem ieradumiem, kas agri vai vēlu novedīs pie dārgām sekām?

Nevienā citā jomā nav lielākas iniciatīvas, atbildības, sadarbības nepieciešamības un citu vērtību izpausmes iespējas, kā valsts pārvalde. Šī ir joma, kur daudzas lietas ir ačgārnas, tās no galvas jānoliek uz kājām. Mūsu valsts pārvalde «uzkonstruēta» tā, ka «valdīšana» sākas no Valsts Prezidenta, Saeimas, Ministru Kabineta, tālāk nāk ierēdņu aparāts, policija un tā tālāk. Taču tai jāsākas no savas mājas, ciemata, pilsētas, novada un reģiona. Pašvaldība burtiski nozīmē - valdīt pašiem. Tikai to, ko objektīvu iemeslu dēļ nespējam izdarīt uz vietas, deleģējam augstāk, nevis otrādi.

Diemžēl mūsu administratīvi teritoriālā pārvaldes sistēma dažādu agrāku nepārdomātu lēmumu un eksperimentu rezultātā šobrīd no attīstības viedokļa ir mazspējīga. Manuprāt, saglabājot pašreizējos novadus, bet neliedzot tiem brīvprātīgi dalīties vai apvienoties, būtiski ir nostiprināmi pašreizējie plānošanas reģioni, nodrošinot tiem neatkarīgus resursu avotus, pietiekošus, lai reģioni, to novadi un pilsētas varētu patstāvīgi attīstīties. Lēmumi par ceļu būvniecību, skolām, koledžām, augstskolām, slimnīcām jāpieņem nevis ministrijās Rīgā, bet uz vietas, kur labāk redzamas vajadzības un iespējas. Centrālajai valdībai tāpat pietiks rūpes par nacionālas nozīmes fizisko un sociālo infrastruktūru, ārpolitiku, valsts kopējo drošību. Taču racionāli sakārtojot patstāvības, atbildības un lēmumu pieņemšanas līmeņus, to visu varēs veikt ar mazāku ierēdņu skaitu, ātrāk un kvalitatīvāk.

Šeit minētās jomas, protams, nav vienīgās, kur nepieciešama jauna domāšana, jauna pieeja. Svarīgi, lai jebkurā jomā cilvēki reāli sajustu, ka ir nepieciešami viens otram, ka ir gan interesanti, gan izdevīgi sadarboties, ka kopā esam spējīgi tiešām kaut ko mainīt, mainoties līdzi pašiem. Radīt apstākļus un vidi, lai tas viss tiešām tā notiktu, nav nemaz tik grūti vai sarežģīti. Vajag tikai nedaudz radoši padomāt un uzņemties iniciatīvu.

Uldis Osis - ekonomikas doktors, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Uldis Osis ir finanšu un vadībzinību konsultēšanas firmas «Konsorts» dibinātājs un partneris, «Ekonomistu apvienības 2010» līdzdibinātājs un biedrs. Viņš bijis Saeimas deputāts (1993.gada jūlijs - 1995.gada novembris) un finanšu ministrs (1993.gada augusts - 1994.septembris.). Pašlaik ir partijas «Latvijas attīstībai» valdes loceklis. Kā ekonomikas eksperts š.g. aprīlī aicināts piedalīties pasaules tendenču, ideju un biznesa kontaktu forumā «World Trends Forum».

    Uz augšu