Detektīve Olga atklāj: vai viegli būt populāram un kāpēc nekad nedrīkst izslēgt telefonu Cilvēkstāsts

FOTO: Publicitātes foto

"Vēlāk, kad satiku savu mammu, viņa teica, ka Marinas vairs nav," tāpēc detektīve Olga vienmēr atbild uz telefona zvaniem un atzvana, ja nevar uzreiz atbildēt. Profesija uzliek lielu atbildību, un nākas saskarties ar daudz negācijām, bet viņa ir sieviete ar siltu un gaišu sirdi. Darbs lai šoreiz paliek citā plānā.

Olgas Zeļikas profesija bija tā, kas mani uzrunāja, lai es gribētu ar viņu aprunāties. Viņa ir izmeklētāja jeb privātdetektīve. Juriste. Šķiet, smagais un skarbais darbs viņu ir padarījis ļoti stipru un pašpārliecinātu, tomēr viņai ir silta sirds un gaišs acu skats. Olga ir draudzīga un laipna.

Reiz jau mums bija nopietna saruna par viņas darbu, tomēr es vēlējos saprast ko citu. Izprast viņu kā sievieti un saprast, kā sieviete var strādāt šādā profesijā. Viņa daudz smejas un joko, un, šķiet, tā ir kā aizsargreakcija pret pārējo pasauli. Kad ir grūtāk ap sirdi, Olga zina, kā restartēties. Vislabāk - vienatnē.

Ir pagājuši 3 gadi, kopš mūsu iepriekšējās oficiālās sarunas. Šogad Olga svin savas aģentūras 12 gadu jubileju un gremdējas atmiņās. Jautājot, kas ir pamainījies Olgas dzīvē un kādu jaunu pieredzi viņa ir guvusi, Olga stāsta: «Toreiz, kad mēs abas runājām, bija ļoti pozitīva gaisotne. Es atslābinājos un domāju, ka tā būs vienmēr, bet, kā raksta anekdotēs - tā nebūs vienmēr (viņa smejas). Mans uzņēmums vēl vairāk attīstījās, attīstība gāja kalnup, nāca aizvien jauni pasūtījumi - par lielām krāpšanas lietām, fiktīvām laulībām. Vārdu sakot, ļoti nopietnas tēmas. No lielā pozitīvisma jāpārslēdzas uz kriminālām lietām, un attiecīgi tu sāc saņemt sitienus par to, ko dari. Vienīgis, kas mani glāba, bija klosteris Pjuhtica (atrodas Igaunijā). Es tur burtiski slēpos.»

FOTO: Publicitātes foto

«Bija viena ļoti nepatīkama lieta, kuru es jau biju atstrādājusi - kopā ar savu komandu, protams. Viens cilvēks, kurš bija iemantojis manu uzticību, ļoti labi zināms advokāts, piesavinājās naudu, kas pienācās manai firmai. Es negribu afišēt, kurš tieši tas bija, bet es ļoti nobrīnījos, ka cilvēks, kurš darbojas tik nopietnā nišā, var šādi rīkoties. Tomēr ir tāda lieta kā piedošana. Nedrīkst dzīvot ar ļaunumu un aizvainojumu,» atzīst Olga.

«Reiz man bija tāds pārejas posms, kuru es uztvēru kā nopietnu pārbaudījumu. Tā laikam bija zīme »no augšas«, lai es saprastu, kādi cilvēki ir man blakus,» Olga atceras. «Es esmu smagi cietusi no preses,» viņa atzīst, ka reti kuram uzticas. «Vai nu tā ir skaudība, ka es kaut ko daru, es nezinu, bet dīvaini, ka tieši krievu cilvēki ir tik negatīvi noskaņoti. Es tikai daru savu darbu. Jāatzīst, kas priecē, ka Latvijā cilvēki kopumā ir ļoti forši!»

«Cilvēki man saka, lai es nelasu komentārus pie rakstiem, kur esmu pieminēta, bet es nevaru atturēties. Sākumā es histēriski smējos un domāju, kā tādas muļķības vispār var rakstīt,» Olga stāsta. «Pēc tam kļuva mazliet skumji. Biju gatava šādam sitienam no žurnālistu puses, bet nebiju gatava tādam pazemojumam no mūsu cilvēku puses, kas raksta šādus komentārus.»

FOTO: Publicitātes foto

Olga skaidro, kāpēc pēc šādiem gadījumiem mēdz nozust uz dažām dienām: «Mani burtiski kāds izslēdz. Tad es pieceļos un eju tālāk, jo citādi nevar. Bizness man ir kā bērns, ko nevaru atstāt novārtā. Esmu izanalizējusi savu attieksmi pret cilvēkiem. Ja man kādreiz šķita, ka nevajag komunicēt ar kādu, kas man nepatīk, tad tagad tā nav. Attieksme ir mainījusies. Es analizēju, kāpēc cilvēks attiecīgi rīkojas. Esmu pret cilvēkiem lojāla un saprotoša. Varbūt pie vainas ir klosteris, kas ir mainījis manu attieksmi pret cilvēkiem.»

«Es ap sevi šobrīd veidoju gaišu vidi. Meklēju gaišus cilvēkus un mēģinu saprast tos, kurus kādreiz nesapratu. Ir personības, kas ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir,» Olga atzīst.

FOTO: Publicitātes foto

Olga stāsta, ka daudz ko apgūst arī no bībeles: «Ir jāpieņem ienaidnieki, tas ir jāiemācās, kā arī jāizturas pret viņiem ar līdzcietību. Jāžēlo. Ja kāds tev dara pāri, jāpalūdz, lai Dievs viņam palīdz nebūt tik ļaunam un dzīvē ienāk gaisma. Man reiz kāda mūķene teica, cilvēki ļaunu nedara tāpēc, ka viņi grib kādam nodarīt pāri, bet tāpēc, ka viņam pašam ir slikti. Par tādiem cilvēkiem ir jālūdzas. Cilvēki caur sāpēm šādā veidā lūdz palīdzību. Tā ir dziļa filozofija.»

«Ir ļoti daudz cilvēku, kam vienkārši nedrīkst uzticēties. Katrs ir jāpārbauda,» Olga uzskata. «Pat tuvi cilvēki var veikt tādus gājienus, kuru neviens no viņiem negaida. Katram var uznākt tāds lūzuma periods. Pozitīvisms viegli var pāraugt kriminālismā. Mums Latvijā ir krīze. Ja runa ir, teiksim, par naudu, ne katrs var turēties pretim kārdinājumam to iegūt. Ja padomju laikā cilvēki nebija ieciklējušies uz naudu, tad tagad ir citādi. Dvēseliskā dzīvē ir pāraugusi mantiskajā. Cilvēkiem » aizbrauc jumts«, kā viņi ierauga naudu. Tā ir krīze.»

«Cilvēki ir laimīgi, ja kādam ir notikusi nelaime. Sabiedrība ir mainījusies. Tā nav degradācija, bet attīstība, jo beigu beigās mēs vienalga pie kaut kā nonāksim, pie kādas gudrības, bet ir jāiziet cauri šim sliktajam un netīrajam periodam, lai izdarītu secinājumus,» viņa ir pārliecināta. 

«Bizness attīstās, un es strādāju 24 stundas diennaktī. Cik man ir kolēģu, lai paliek noslēpums. Mums, Latvijā, ir daudz cilvēku, kas nekad neatteiksies palīdzēt arī tāpat vien. Tas ir jauki,» atzīst Olga.

FOTO: Publicitātes foto

Žurnālisti - tāpat kā detektīvi - palīdz cilvēkiem, kā uzskata Olga, bet vienmēr »medaļai ir divas puses«, jo: »Tu vari gan palīdzēt, gan nogremdēt. Vari atrast kompromātu, palīdzēt vai iznīcināt. Es uzskatu, ka detektīvs bez žurnālista nevar iztikt, jo darbs ir jāatspoguļo, mums ir jāpalīdz cilvēkiem caur presi. Nedrīkstam klusēt, un nekādā gadījumā - gremdēt!« 

»Pie manis šodien atnāca kliente, ļoti jauks un gaišs cilvēks. Viņa man stāsta, ka, aizbaucot dzīvot uz ārzemēm, visi pret viņu izturoties kā pret prostitūtu. Par to pat rakstot presē. Es viņai atbildēju, ka Latvijas presē ir pieņemts atrast upuri un tad mesties viņam virsū. Par ko viņa brīnās? Lai Dievs man piedod, bet tas ir tāds Jēzus Kristus sindroms, kad viņš ir tik neaizsargāts un viens, un visi met viņam ar akmeni. Katrs uz tevi spļauj un ir par to laimīgs. Tas ir sāpīgi.«

»Katrs, kas kļūst slavens, kļūst par upuri,« Olga ir pārliecināta, un es tam piekrītu, jo zinu, kā tas ir. »Neviens nav atcēlis Dievu un karmu, mums par visu ir jāatbild. Ir 21. gadsimts, un viss strādā ātrāk. Es arī domāju par katru savu soli, lai nedabūtu sitienu « no augšas. Ja es, piemēram, jūtu, ka man nav jāuzņemas konkrēts darbs, es to neuzņemos.» 

«Ja kādreiz es teicu, vajag vērsties tiesā vai policijā, ja nepieciešama palīdzība, tad tagad ir citādi, es saku, ka »kāds tur augšā visu redz«. Tagad es redzu, ka, piemēram, cilvēks, kas man reiz gribēja atņem biznesu, tagad saņem tādus sitienus, ka es pat par viņu lūdzu Dievu.»

«Ir vērts padomāt, ko mēs darām, lai nepieļautu kļūdas,» Olga stāsta. «Manam uzņēmumam ir jau 12 gadu, un ir jābūt stiprai, lai to visu nestu. Skauģu ir daudz, bet viņi būs vienmēr, un parasti tie ir cilvēki, kas paši neko nespēj sasniegt. Man reiz ir gribējies pamest savu profesiju, bet cilvēki lūdza to nedarīt, un es, protams, to neizdarīju, jo man ir atbildība pret cilvēkiem, kas man tic.»

«Kamēr tu neatzīsti savu sakāvi, esi neuzveicams. Man nav variantu, es nedrīkstu salūzt,» detektīve ir pārliecināta. «Man mans uzņēmums »Rīgas detektīvu aģentūra« nozīmē visu. Man ir brīnišķīgi kolēģi arī ārzemēs, kas palīdz un sadarbojas.  Ir pat viens kolēģis, kas 12 gadus ir dienējis karaliskajā armijā.» 

«Detektīvu sfērā mēdz būt šī sajūta, ka tu vari visu, un cilvēki sāk tevi idealizēt, bet tā nav, es esmu tikai cilvēks. Man svarīgākais ir palīdzēt cilvēkiem.» 

Olga stāsta, kāpēc viņas telefons ir ieslēgts 24 stundas diennaktī. Savā laikā, kad viņa strādājusi policijā, Olgai zvanījusi bērnības draudzene, kas viņai bijusi kā māsa. Pēc garajām darba stundām Olga nav cēlusi mobilo telefonu, jo ļoti gribējies gulēt. Bija vairāki neatbildēti zvani, un draudzene rakstījusi: « Kas noticis?»

«Vēlāk, kad satiku savu mammu, viņa teica, ka Marinas vairs nav. Draudzene nositās aviokatastrofā. Tajā mirklī es sapratu, ka varēju viņu atbalstīt un pacelt telefonu, bet man nebija spēka, jo nāca miegs. Tagad mans telefons vienmēr ir ieslēgts.»

Lasītākais šobrīd

Uz augšu