Runājoša žagata dzied kā gailis

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Žagata Keša uzvedas kā īsta māksliniece – runā garos, paplašinātos teikumos krievu valodā un atdarina dažādas skaņas. Dodoties ciemos uz Dzimtmisu Iecavas novadā pie Tamāras un Valērija Razuvajeviem, pat negribējās ticēt, ka pie viņiem dzīvo runājoša žagata. Iebraucot sētā, pēc neilga laiciņa putns mums skaļā balsī atklāja savu vārdu, sacīdams: "Keša! Keša!"

Putnēnu atrada grāvī Saimniece Tamāra stāstīja, ka pirms četriem gadiem bērni žagatēnu pavisam mazu un pliku atraduši netālu no mājas, grāvī. Iespējams, žagatas māte viņu atzinusi par neparastu pārgudrinieci un tāpēc izmetusi no ligzdas. Jaunie saimnieki gadu diendienā ar žagatēnu sarunājušies. Kādu dienu Tamāra kūtī slaukusi govis un pēkšņi izdzirdējusi kādu runājam. Nodomājusi, ka sētā sanākuši sveši cilvēki. Taču tas bijis žagatēns, kurš pirmo reizi izmēģinājis, kā skan iemācītie vārdiņi. Putnēnam tik ļoti iepatikusies cilvēku valoda, ka no tās dienas to nav aizmirsis. "Zināju, ka vārnu var iemācīt runāt, bet nedomāju, ka to pašu var izdarīt arī ar žagatu," brīnās saimniece. Keša prot teikt arī: "Čau!" No rītiem žagata mēdz runāt garus teikumus, tad vārdus ber vienā laidā. Pielāgojas balss intonācijai Keša lieliski māk atdarināt balsis. Ja saimnieks viņu sauc zemā balsī, arī putns sāk runāt tādā tonī. Žagata, tāpat kā gailis, prot nodziedāt skaļu kikerigū. Ar identisku balsi Keša nedaudz pakaitina tuvējā dīķī kurkstošas vardes. Dažkārt gudriniece parej kā suns un atdarina urbja skaņu. Tamāra piedzīvojusi arī kuriozu situāciju. Pirmo gadu, kamēr žagata izaugusi, viņa mājojusi būrī priekšnamā, bet pa dienu lēkājusi pa māju un gāzusi visu no galdiem. Kādu dienu saimniece cepusi kotletes. Kad darbu pabeigusi, izslēgusi gāzi un iegājusi istabā atpūsties. Pēc laika izdzirdējusi cepšanās skaņu un satraukusies skrējusi uz virtuvi, jo domājusi, ka panna būs piedegusi. Bet nekā, gudriniecei Kešai izdevies viņu apmānīt. Lieliski sargā māju Kešai patīkot sargāt māju. Vēsajos gadalaikos Keša mitinoties priekšnamā, tad zvanu pie durvīm nevajagot. Ja pie durvīm ir svešs cilvēks, Keša skraidot pa būri un skaļi bļaujot. Mājiniekus viņa tā īsti nav iemīlējusi. Ja kāds pamanoties viņu paņemt, tad lidone ar aso knābi paknaibot rokas. Reiz saimniece būrī ielikusi vēl kādu žagatu. Diemžēl draudzība nav uzplaukusi. Keša svešiniecei tūlīt uzbrukusi un jaunās iemītnieces dzīvību nav žēlojusi. Reiz viltniece izmukusi no būra, trīs diennaktis sēdējusi uz mājas jumta un nav laidusies lejā. Tomēr lielā apetīte spējusi pārvarēt untumus – putns uzlaidies uz saimnieces rokas uzēst. Žagatai vislabāk garšo jēlas olas un malta gaļa. Dažkārt tai tīk našķēties ar arbūzu un vīnogām. Varbūt pēc kāda laiciņa Keša iemācīsies pastāstīt, kuri dienvidu augļi visvairāk kārojas.

Uz augšu