Veclaicenes pagastā ar “zaļo” kazu pienu gūs peļņu

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Veclaicenes pagasta “Lazdiņu” sētā jau pa gabalu redzams bariņš lielāku un mazāku kazu. Saimniece Lāsma Kronberga ar suni Betu tās izvedusi pastaigā. Viņa pirms pāris nedēļām sākusi realizēt projektu, ko finansiāli atbalsta ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO).

“Pērnā gada oktobrī FAO izsludināja konkursu, kurā mans projekts bija viens no septiņiem Latvijā atbalstītajiem. Ar to saņēmu dāvinājumu - 8000 dolāru - kazu un barības iegādei, kā arī kūts iekārtošanai. Organizācija piešķir finansējumu nelieliem projektiem, kas paredz ražot pārtikas produktus iztikai un pārdošanai. Galvenais ir zināt, ko vēlas panākt. Tad projekta izstrādē var lūgt padomu un palīdzību Lauksaimniecības konsultāciju birojā, kā arī pieredzējušiem kazu audzētājiem,” stāsta L.Kronberga. Viņa ir pārliecināta, ka kazas piens ir produkts, kam ir vēl neaizņemta niša tirgū. Tas ir veselīgs, pienu var lietot arī cilvēki, kam ir alerģija pret govs pienu.Kazas piens pēc sastāva ir līdzīgs mātes pienam. Tajā ir daudz vairāk vielu, kas iznīcina svešu mikrofloru, tāpēc slaukums ilgāk saglabājas svaigs. Sevišķi kazas sieru spēs novērtēt gardēži. Balts, ar īpašu garšu un smalkumu - tāds ir kazas siers. To ēd nevis biezām šķēlēm, bet bauda. Siers ir tik izsmalcināts, ka neprasa nekādu papildinājumu, taču spēj padarīt īpašus citus ēdienus. Lāsma zina, ka kazas produktus iepērk restorāna “Vinsents” īpašnieks Mārtiņš Rītiņš. Latvijas tirgū to piedāvājums ir mazs. Tāpat iespējams domāt par eksportu. Kazas ir mājlopi, kas neļaus lauksaimniecībā izmantojamai zemei aizaugt ar krūmiem. Tas nozīmē, ka “Lazdiņu” apkārtnē saglabāsies skaista ainava. “Projektā paredzēts iegādāties elektriskos ganu, kā arī slaukšanas aparātu un piena dzesēšanas iekārtu. Līdz vasarai palielināšu kazu skaitu - būs 50 ragaines, kā paredzēts projektā,” akcentē kazkope. L.Kronberga atzīst, ka tā ir laba iespēja - saņemt no fonda finansējumu. Kazu audzēšanu varēs paplašināt, jo būs kazlēni. Radīs arī jaunas darbavietas pagasta iedzīvotājiem: slaucējai, ganam, strādniekiem lopbarības sagatavošanai un aploku labošanai. Siers ir “kaprīzāks” Pēc Lāsmas kazu piena brauks no Madonas rajona Bērzkalnes pagasta zemnieku saimniecības “Līvi”, kuras īpašnieks ir Raimonds Melderis. Pašlaik to izmanto pašu patēriņam. “Līdz šim tāpat kā daudzi biju skeptiski noskaņota pret kazas pienu. Tomēr tagad to labprāt dzer visi ģimenē, arī suņi un kaķi,” atklāj Lāsma. Pagaidām rudenī kazas slauc divas reizes dienā, iegūstot apmēram litru no katras vienā reizē. Vasarā slauks vismaz trīs reizes dienā. “Tā var dabūt vairāk piena. Izslaukums var būt no nepilna litra līdz pat sešiem, septiņiem litriem dienā. Tāpat liela var būt atšķirība piena tauku procentos - no 1,5 līdz deviņiem. Treknu pienu izmanto siera gatavošanai, kas tad izdodas garšīgs un labi glabājas,” klāsta sieviete. Tiesa, Latvijas kazām piens nav tik trekns. Lāsma saka, ka viņas ragainēm tas ir apmēram trīs procenti. R.Melderis Madonas rajonā gatavo piecu šķirņu kazas sieru. Iespējams, ka kādreiz sieru Lāsma ražos pati. Viņa pēc profesijas ir piensaimniece - siera un sviesta ražotāja. Pārstrādes procesa nodrošināšanai vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi, tāpēc grūti prognozēt, kad tas varētu notikt. Mācību praksē un arī mājās kopā ar māti Lāsma ir gatavojusi sierus. Tiesa, tiem neizmantoja kazas pienu. “Latviešiem ir raksturīgi skābpiena jeb biezpiena sieri ar ķimenēm. Saldpiena jeb fermentēto sieru receptes ir aizgūtas un pārstrādātas, pielāgojot vietējiem apstākļiem. Talsu ritulis, piemēram, ir pilnībā mūsējais,” norāda L.Kronberga. Viņai patīk siera tapšanas process. Vienīgā nelaime - tas esot kaprīzs produkts. Kaprīzāks par kazām! Par dažiem grādiem mainot siera graudu uzsildīšanas temperatūru, iznāk pavisam cits produkts. Bet tā ir arī iespēja jaunradei. Kazām garšo kārklu zari “Lazdiņās” ir vietējās šķirnes kazas. Viņas dzīvo tīrā vidē, tāpēc tās sauc par zaļām. Turklāt L.Kronberga paredz veidot bioloģisko saimniecību. Tajā jau ir ievēroti visi “zaļās” saimniekošanas nosacījumi, bet nav atbilstoši sakārtota dokumentācija un saņemts sertifikāts, kas to apliecina. Pirms pāris nedēļām baltas, raibas un pelēki brūnas ragaines atvestas uz “Lazdiņām”, kur tagad 14 kazas turpina noskaidrot savu vietu ganāmpulkā. Ar garāko bārdu ir barvede, ar lielākajiem ragiem - viņas vietniece, vairākas ir vienā rangā, bet pāris - zemākajā rangā. Četras ir slaucamas, bet pārējās - jaunkazas. Katrai kūtī ir sava vieta. Divām patīk gulēt uz paaugstinājuma, bet dažas palien zem tā. Barībai ir sagatavots siens, kartupeļi, zaru slotiņas, vēl iegādāsies skābbarības un spēkbarības rulonus. Ļoti svarīgi izbarot koku zarus. Jaunajiem kazlēniem, kas “atskries” pavasarī, ir sasietas sarkanā āboliņa, nātru un citu zāļu slotiņas. Mazie vēl sienu neēdīs. Lāsma ir pārsteigta par kazu “ēšanas manieri”. Govis ganībās ēd vispirms labāko zāli, bet kazas rīkojas pretēji - apēd zirgskābenes, dadžus un usnes, pagrauž kādu krūmu un tikai pēc tam izvēlas leknu zāli. “Kad tikko atvedu kazas, viņas bija sabijušās. Centos pielabināties ar vislabāko sienu, ar spēkbarību, ar maizi, ar burkāniem, ar kāpostiem... Bet viņas mani neatzina! Tad aiznesu kārklu zarus, un kazas bija priecīgas - būšot īstā barība,” skaidro saimniece. Prot ar kazām sarunāt Daudziem pret kazām ir aizspriedumi. Tās sauc par velna ģīmjiem un par Staļina govīm. Attieksmi raksturo teiciens: “Vai kaza kāds lops!” Lāsma tam nepiekrīt un ir pārliecināta, ka tie ir skaisti un graciozi dzīvnieki. “Viņām ir raksturs. Un tiem, kas audzē kazas, arī ir raksturs,” secina kazu audzētāja. Viņa nevienam neko nedomā pierādīt, bet ir pārliecināta, ka iecerētais izdosies. L.Kronberga nevēlas “kā visi kārtīgi cilvēki” iegādāties govi. Esot pat mazliet bail no tām. “Govs ir kārtīgs lops, bet kaza ir mājdzīvnieks. Ar kazu var sarunāt,” atzīst viņa. Lāsma aicina sievietes neņemt ļaunā, ja kādu nosauc par kazu. Tas ir kompliments! Kaza ir gandrīz tikpat gracioza kā stirna. Ir izvēlīga ēšanā. Viņa ir gana gudra un viltīga. “Ļoti ātri uztver, kur vai no kura var kaut ko dabūt. Pazīst savējos un nedaudz baidās no svešiem,” atklāj saimniece. Viņa domā, ka barvede ir stiprākā un veselīgākā kaza. Lāsma ar bērniem spriedusi, ka varbūt kazas savā starpā vienojušās - barvede būs tā, kas dod visvairāk piena. “Lai varētu ar kazām saprasties, tām vajadzīgi vārdi. Tiesa, visām vēl nav. Barvede ir Bārda, jo viņai ir liela bārda. Belka ir ļoti kustīga, kā vāvere. Vēl ir Čārlija,” pauž Lāsma. Viņa ar barvedi abas ir līderes, tāpēc var “gudri parunāties”. “Varbūt kādreiz darīšu kaut ko pilnīgi citu. Ik pēc laika esot kaut kas jāmaina. Bet kazas tāpēc nepametīšu,” akcentē L.Kronberga.

Uz augšu