Koferis. Stacija. Krievija: Pelde Baikāla ezerā, jēla zivs un trešais tosts par mīlestību 10. diena

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Pelde ledainajā Baikāla ezerā

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Trakajiem pieder pasaule. Tā vismaz runā. Tāpēc Viktorija šodien turēja doto solījumu un devās dzestrā peldē Baikāla ūdenī. Naktī termometra stabiņš bija noslīdējis līdz -10. Brīdī, kad Vika iegāja ūdenī, gaisa temperatūra bija aptuveni -1. Ūdens temperatūra - ap pieciem grādiem. Stāsta morāle - sapņus vajag piepildīt, varbūt pa druskai, bet tiem jātiecas pretī, nevis jāatstāj pieraudātā spilvendrānā. 

Nevar tā vienkārši neizpeldēties Baikāla ezerā. Pat tad, ja naktī ir -10 grādi, bet dienā - tikai -1. Tas bija kaut kas, ko noteikti gribēju izdarīt Baikālā, Oļhonas salā. Kāds komentāru sadaļā rakstīja, ka viņam esot interesanti, vai sadūšosimies un izpildīsim vakardienas rakstā solīto.

Stāstu turpina Viktorija. 

No rīta izdomājām, ka ar velosipēdu no viesnīcas līdz Baikālam nokļūt būs ātrāk nekā ar kājām. Bija tikai viens «bet» - es neprotu braukt ar velosipēdu. Jā, mans stāžs pie auto stūres ir astoņi gadi, bet es joprojām atceros, kā braukšanas instruktors uzjautrinājās, ka «tas jau kā braukt ar riteni, tikai ar trešo pedāli».

Es atbildēju, ka nekad neesmu braukusi ar velosipēdu, ja neskaita trīsriteni - un arī tad mani aiz striķīša vilka mamma. Starp citu, čau, mamm! Es visu laiku staigāju cepurē!

Un Sibīrijā ēdu saldējumu.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Bet es vienalga paņēmu velosipēdu un visiem klātesošajiem nodemonstrēju savu māku – protu braukt taisni un pat nobremzēt, bet manevrēšanu un pārliecinātu braukšanu vēl neesmu apguvusi. Izdomājām, ka iesim kājām. Esmu jau sen sapratusi, ka māka braukt ar riteni pamatīgi atvieglotu manu dzīvi. Īpaši ceļojumos. Nezinu, kāpēc, bet lēciens ar izpletni no četru kilometru augstuma mani biedēja mazāk nekā kritiens no velosipēda.

Tālāk - Baikāla ezers. Nekad neko skaistāku neesmu redzējusi! Klintis, salas, viļņi, smiltis un akmeņi. Grotā pie paša krasta, kur bango viļņi, es atrodu no konservu bundžas pagatavotu svečturi, kas aprakstīts ar sirsnīgiem vēlējumiem.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

«Nu, paskaties, sākumā meitene uz bundžas uzlīmēja vēlējumus, bet pēc tam viņas vīrietis paskaidroja, ka tā svece iekšā nedegs un ar ļoti asu nazi sadurstīja caurumus. Kā sapratu par vīrieti? Caurumi sataisīti pēc papīra uzlīmēšanas. Es, protams, neesmu nekāds Šerloks,» saka Mārtiņš. Nopietni, Šerlok?

Neredzu jēgu aprakstīt emocijas, ko sniedz Baikala ezers, jo tās katram jāoiedzīvo pašam. «Elpu aizraujoši», «brīnišķīgi», «lieliski» un pat visiem zināmie «stiprākie» krievu valodas vārdi nespēj aprakstīt to, ko šodien redzējām.

Sapratu, ka visu mūžu nožēlošu, ja nenopeldēšos Baikālā. -10 naktī, -1 dienā un +5 - ūdens temperatūra. Nemelošu, bija bail.

Ceļā no veikala līdz viesnīcai mēs izrunājām veselu stratēģiju - kā vislabāk ieiet ūdenī un kādā kārtībā pēc tam apģērbties. Bet teikšu godīgi - tas viss aizmirsās, tikko kā nokļuvu aukstajā, bet neticami dzidrajā Baikāla ūdenī.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Varu pateikt vien to, ka tā ir pieredze, par ko droši vien stāstīšu saviem mazbērniem. Ledains ūdens, klintis un saulriets... Es baidījos, ka man būs ļoti auksti, bet, iznākot no ūdens, bija neticami silti. Patīkami silti.

Runā, ka, iedzerot Baikāla ūdeni, cilvēks paliek par pieciem gadiem jaunāks. Pēc izpeldēšanās tādā aukstumā, kad to nedara pat vietējie, jūtos, it kā būtu kļuvusi par pusdzīvi jaunāka. Mārtiņš joko, ka tagad esmu palikusi tik jauna, ka veikalā vairs nepārdos vīnu. Tas arī viss! Programmas maksimums jau izpildīts. Mums priekšā vairāk nekā trīs diennaktis vilcienā un Vladivostoka.

No Mārtiņa skata punkta.

Kārtējais agrais rīts, tik tikko uzaususi gaisma, bet es jau automātiski ceļos. Apsēžos uz gultas, berzēju acis un nāk apgaismība - šis ir viens no retajiem mūsu rītiem bez modinātāja, var taču pagulēt. Aboslūta laime, eiforija, vesela nirvāna. Liekos uz auss un guļu tālāk, tā līdz desmitiem, pusvienpadsmitiem. Nesteidzīgas brokastis viesnīcā un dodamies ceļā. Šodien plānojam atgriezties Baikāla ezerā.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Viktorija nekad neesot īpaši draudzējusies ar velosipēdu, bet, kamēr es lasu pedējās līdzi ņemamās mantas, viņa jau veiksmīgi ripinās pa viesnīcas pagalmu. Mēs ar Koļu skatāmies un nesaprotam, ko īsti viņa neprot - sāc tik mīties un viss ies «uz Ūsiņu», kā saka.

Velosipēdus tomēr atstājam «mājās». Dodamies uz Baikāla ezeru, ko sasniedzam vietējo suņu pavadībā. Skaists un dzidrs kā jaunavas asara tas ezers.

Lai runā galerija un bildes. Bet, kā jau vakar minēju, īsteno dabas skaistumu un varenību jau nemaz nobildēt nevar. Esmu neticīgais ar lielo «N», bet šīs klintis, Baikāla varenība, vēja šņākoņa drusku noliek pie vietas un pat negribot Šamaņu pieturās nometu pa kapeikai, nolieku kādu aizpīpētu, aizlauztu cigareti, kā mūsu viesnīcas pavadonis Koļa mums mācīja, man nav žēl. Tas senajiem gariem.

Fotogalerija: Pastaiga un ledainā peldē Oļhonas salā, Baikāla ezera viducī

Izstaigājām jūras malu, no skaistuma acis vai iztecēja. Viktorija paspēja no akmeņiem izveidot uzrakstu TVNET un atstāt to Baikāla krastā.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Stāsta turpinājumu lasi šeit.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.

Uz augšu