Koferis. Stacija. Krievija: Jauni draugi Baikālā un "spa" vilciena vagonā 11. diena

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Cik esam noripojuši? Oficiāli nomērītajiem gandrīz 5000 kilometriem pa Transsibīrijas maģistrāli mums jāpieskaita arī 700 kilometru pa taigu un bezceļiem "gazelkā" (mikroautobusā) un vēl gandrīz 40 ar apmaldījušos taksistu, kurš mēģināja mūs izsēdināt nekurienes vidū. Vēl vismaz 60 kilometru turp un atpakaļ no Taras uz Augšbebriem, un tagad jau aptuveni 700 ar mūsu Baikāla draugu Nikolaju. Ja pareizi esam izrēķinājuši, tad sanāk 6500 kilometru. Un garākais brauciens vilcienā vēl tikai priekšā!

Mārtiņam rīts sākas ar suņu rejām.

Agrs rīts, ārā vēl tumšs, un es pamostos no pamatīgām suņu rejām. Izklausījās, ka visi salas četrkājainie draugi apvienojušies, lai aizdzītu kārtējo govi uz ganībām. Vai arī viņi ieraudzīja Lohnesa briesmoni Baikāla ezerā - nezinu, bet troksnis vājprātīgs. Vispār interesanti, kolīdz satumst, tā iestājas absolūts klusums. Nedzird ne putnus, neko. Tikai vējš un pa retām suņu rejām.

Kad paliek tumšs - paliek pa īstam tumšs. Nav ne lampu, ne kam atspīdēt, un ar visu pilnmēnesi tik tikko kaut ko var redzēt. Ja mēness nebūtu redzams, ar telefona lampiņu nevarētu atrast ceļu no kafejnīcas uz viesnīcu. Kad šādā vakuumā pēkšņi sāk aurot kaudze suņu, rodas sajūta, ka esi no gultas pa taisno iemests kādā eksperimentālās mūzikas koncertā.

Vakar vakarā atskārtām, ka mūsu ikdienas pierakstu saglabājām ar skaitli desmit. Tātad šis jau ir vienpadsmitais mūsu ceļojuma apraksts. Ja godīgi, esam drusku lepni par to un gribam pateikt kārtējo paldies mūsu lasītājiem un tiem, kuri palaikam uzraksta kādu sveicienu.

Pēc piecām ar Nikolaju mašīnā pavadītām stundām esam pilsētā. Vēl jāpaspēj paēst, uzrakstīt šodienas pārdomas un atrast veikalu, lai sapirktu visu nepieciešamo mūsu pēdējam braucienam vilcienā, kas būs vissmagākais no visiem. Vilcienā pavadīsim trīs naktis. Nemelošu, viegls satraukums ir. Kāda būs mūsu vilciena pavadone, kādi būs kaimiņi un cik viņu būs? Atkal jau būs sarunas, atkal nāksies iepazīties un izprast visu no jauna. Pieredze jau ir gūta, bet esam sapratuši, ka brauciens vilcienā ir ļoti atkarīgs no ceļabiedriem.

Vēl pāris vārdi par manu "Kuzmiču" jeb Nikolaju, ar kuru sanāca kopā pabaudīt desmit stundas ceļā un kopīgi pamieloties ar jēlu Baikāla omuli. Neredzēti nosvērts un vieds cilvēks. Tas ir tas gadījums, kad ar kādu ne tikai papļāpāt ir forši, ar viņu tā viegli var vienkārši paklusēt. Saprasties no pusvārda un kalnu ainavas, kuru kopīgi baudām. Es ļoti ceru, ka savā dzīvē atgriezīšos uz nelielās salas Baikāla ezerā un pacelšu glāzi tostam kopā ar Nikolaju!

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Pa ceļam kafejnīcā ieturējām vieglu maltīti. Pirms prombraukšanas pie mums pienāca ļoti saguris vīrs gados, bet kājās kaut kā turējās. Pieklājīgi uzrunāja un prasīja, no kurienes mēs nākam. Atbildam - no Latvijas. Viņš saka, ka savā laikā Latvijā esot palīdzējis HES būvēšanā, bet šeit mitinoties jau no 1993. gada. Teic, ka esot gatavs mūs izvizināt un parādīt skaistākās vietas rajonā. Pieklājīgi atsakāmies un dodamies tālāk.

Drīz jau skriesim uz staciju, jāsaprot, kā tur nokļūt, kura ir mūsu platforma un vietas. Jāsagaida, jāiekāpj un jāiekārtojas. Tad klusi jāpasēž, nedaudz jāaprod ar vidi. Jānopērk no vagona pavadones čībiņas un daži sīkumi. Īsas pārrunas, un tad jau jādodas pie miera. Nākamreiz normāli ēdīsim tikai pirmdien - Vladivostokā. Ja vilcienā neizdosies iemēģināt dušas, tad arī nākamā īstā duša tikai pirmdien, bet tuvākajās dienas savu pienākumu pildīs mitrās salvetes. Vilciens šķietami neapturami trauksies cauri sniegiem, vējiem, lietiem un saulainām pieturām.

Viktorijas rīt sākas ar mugura sāpēm.

Šīs dienas apraksts jāsāk ar to, ka vakar pēc peldes Baikālā teicu, ka jūtos divreiz jaunāka. Šorīt pamodos un sapratu - ar grūtībām varu piecelties, jo ļoti sāp mugura. Taču domāju, ka aukstajiem Baikāla ūdeņiem ar to nav nekāda sakara. Bija forši, un es neko nenožēloju.

Nelielu dramatismu piešķir fakts, ka katram no mums ir pa diviem smagiem koferiem un vakarā man kaut kā būs jātiek vietkaršu vagona otrā stāva guļvietā. Katru manu fizisko aktivitāti šodien pavada pensionāra cienīgs gārdziens.

"Nekas, nekas, tev priekšā trīs dienu "spa" - vilciena augšējā plauktā ir gandrīz tāpat kā masāžas krēslā," mani uzmundrina Mārtiņš.

Kaut arī negribas, mums nākas pamest Baikālu. No mūsu "cilvēka un tvaikoņa" Koļas (kura sievai ļoti patīk Intars Busulis) uzzinājām, ka vasarā Oļhonā pie Baikāla krastiem neesot, kur ābolam nokrist. "Tāpat kā pie jums Jūrmalā," viņš saka.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

 

Stāsta turpinājumu lasi šeit.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.

Fotogalerija: Pastaiga un ledainā pelde Oļhonas salā, Baikāla ezera viducī

Uz augšu