Koferis. Stacija. Krievija: Kļūšana par latvieti Irkutskā un vilciena rutīna 12. diena

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

"Pirmais noteikums vilcienā - nodibināt kontaktu ar tuvākajiem vagona kaimiņiem un sadraudzēties ar pavadoni." Esam vilcienā "Maskava-Vladivostoka". Ceļojumā pa Transsibīrijas maģistrāli tas būs mūsu pēdējais brauciens "tu-du-tu-du" skaņu pavadībā. Pēc pašu aprēķiniem esam mērojuši jau 7609 kilometrus, ja iesakaita ne tikai vilcienā, bet arī autobusā un mašīnā nobrauktos. Mums priekšā vēl trīs dienas ceļā un pilnīga iegrimšana vietkaršu vagona ikdienā.

Viktorija:

"Maskava-Vladivostoka" ir mūsu ceturtais un pēdējais vilciens Krievijā. Jau ir tumšs, bet uz perona vērojama neparasta rosība - pie viena vagona sastājies lērums cilvēku, viņi māj ar rokām, no skaļruņiem plūst mūzikas skaņas. "Pavada mūsu karavīrus. Sen tā nav bijis, ka pilns vagons un visi militāristi," mums paskaidro pavadone.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Pārbauda pases un ievada mūsu uzvārdus elektroniskā ierīcē - tā izskatās pēc mobilā telefona un aparātiem, ar ko Rīgas sabiedriskā transporta kontrolieri pārbauda e-talonus. 

"Tā, Puškele... Kas jūs mums tāda esat?" viņa jautā ar stingrību, bet tajā pašā laikā laipni. "Viktorija," es atbildu.

"Nē, kāda jums tautība?" viņa prasa, ar interesi skatoties uz manu ārzemju pasi. "Esmu no Latvijas." "Ā, latviete! Nu, labi! Ejiet." Lūk, tā es Sibīrijā stacijā "Irkutska" vairāk nekā seštūkstoš kilometru attālumā no Rīgas oficiāli kļuvu par latvieti.

Meklējam savas vietas, noliekam koferus zem guļamvietām. Nu ko, sveicināts, vietkaršu vagons! Te nu mēs atkal esam. Vagons mūs sagaida ar ātri pagatavojamo makaronu, kūpinātas desas un vistas smaržu, kā arī mūsu ceļabiedru kājām, kas simetriski karājas no augšējā plaukta.

Pirmais noteikums vilcienā - nodibināt kontaktu ar tuvākajiem vagona kaimiņiem un sadraudzēties ar pavadoni. Sasveicināmies un apmaināmies ar pāris frāzēm ar mūsu kaimiņiem no Ķīnas, iepazīstamies ar jauniešiem no Uzbekistānas. Viņi visi, tāpat kā mēs, dodas uz Vladivostoku.

Fotogalerija: Vilciena ikdiena

Mārtiņš:

Rutīnai vilcienā vajadzētu būt vienkāršai. Pielādēji datoru pilnu ar filmām, seriāliem un visu, ko sirds kāro, un pilnīgi neatkarīgi no interneta pieejamības skaties, ko vēlies, vai lasi grāmatas. Paēd, izkustini kājas, iedzer kādu kafiju un dodies gulēt. Un tā vairākas dienas no vietas. Diemžēl vai par laimi, šis scenārijs vispār nestrādā. Būsim godīgi, neviens negribētu lasīt Transsibīrijas ekspreša grāmatu konspektus un filmu recenzijas. Tāpēc mēģinām runāties ar cilvēkiem, pieturās ieskriet kādā veikalā, apmeklēt restorāna vagonu.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Ar ceļojuma kaimiņiem mums ir paveicies un laikam viss būs labi līdz pat Vladivastokai. Pretī man guļ sakarīgs ķīnietis, bet viņam augšā jauns uzbeks. Pieklājīgi un sakarīgi cilvēki. Tas ir loģiski, bet interesanti, ka jo tālāk dodamies, jo vairāk aziātiskus sejas vaibstus var pamanīt. Ja pirmajos braucienos vilciena vagonos valdīja tikai krievu valoda, tagad jau var dzirdēt tādu valodu rasolu, ka paliek jautri.

Ar pašu vagonu arī paveicies, esam tikuši jaunākajā versijā, kur katram pie guļvietas ir elektrība, no pagarinātāja pat nav jēgas. Uz otrās lāviņas visiem ir iebūvēti divi USB lādētāji. Tehnika praktiski visu laiku ir pie elektrības un šobrīd pat neizmantojam power bankas.

Dzīvojot vilcienā, pastāv sava veida kārtība un likumi. Visu laiku tiek spēlēts konstruktors - ja vajag kaut ko no lielās somas, pārējās mantas jānoliek citur. Nereti ceļabiedri uz mirkli pārsēžas, jo mums jāpārkrāmējas.

Stāsta turpinājumu lasi šeit.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit. 

Uz augšu