Mājdzīvniekiem ir lieliska laika izjūta, tāpēc labāk nekavēties

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Suns pie datora

FOTO: Caters News Agency/Scanpix

Jaunā pētījumā zinātnieki noskaidrojuši, ka dzīvniekiem ir labāka laika izjūta, nekā uzskatīts iepriekš.

Pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Nature Neuroscience”, zinātnieki izmērīja aktivitāti laboratorijas peļu entorinālajā garozā, kamēr grauzēji izpildīja uzdevumus, kas saistīti ar laika intervālu uztveri.

“Šis ir viens no pārliecinošākajiem eksperimentiem, kas parāda to, ka dzīvniekiem patiešām smadzenēs laiks tiek relatīvi precīzi atspoguļots,” komentēja pētnieks Daniels Dombeks (Daniel Dombeck).

Ņemot vērā, ka entorinālā garoza smadzeņu temporālajā daivā palīdz apstrādāt telpisko informāciju, kas saistīta ar epizodiskām atmiņām, Dombeks izvirzīja hipotēzi, ka šis smadzeņu reģions palīdz dzīvniekiem konceptualizēt laiku.

“Katra atmiņa ir nedaudz atšķirīga, tomēr visām epizodiskajām atmiņām ir divas galvenās raksturīpašības: telpa un laiks. Proti, šīs atmiņas vienmēr norisinās konkrētā vidē un vienmēr ir strukturētas laikā,” skaidroja pētnieks Džeimss Heiss (James Heys).

Pētījuma praktiskajā daļā laboratorijas pelei bija jāveic virtuāls “durvju tests”. Grauzējiem lika skriet pa skrejceļu, ko ieskāva virtuālās realitātes vide. Kad pele skrēja pa virtuālu gaiteni, pēc sešu sekunžu laika nogriežņa otrā gaiteņa galā atvērās durvis, ļaujot pelei skriet tālāk, lai dabūtu kārumu.

Sekojošajā eksperimentā šīs durvis padarīja neredzamas, un pētnieki novēroja, ka peles regulāri apstājās tajā vietā, kur atradās neredzamās durvis, un gaidīja 6 sekundes, pirms skrēja tālāk.

“Svarīgākais šeit ir tas, ka peles jau nezināja, kad durvis ir atvērtas vai aizvērtas, jo durvis bija neredzamas. Vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir izmantojot laika izjūtu,” piebilda Heiss.

Citā testā zinātnieki lika pelēm veikt šo pašu uzdevumu, tomēr šoreiz izmantoja divu fotonu mikroskopiju, lai novērotu to smadzeņu aktivitāti.

“Kad dzīvnieki skrēja pa skrejceļu un nokļuva pie neredzamajām durvīm, mēs novērojām, ka šūnas dod signālu par telpu, bet, kad pele apstājas, ir redzams, ka šīs šūnas izslēdzas, ļaujot vietā stāties citām šūnām. “Laika” šūnas bija aktīvas tikai tik ilgi, kamēr pele gaidīja pie durvīm. Tas mums bija ļoti liels pārsteigums un atklājums,” turpināja Heiss.

Pētnieki tagad domā, ka viņu atklājums izskaidro to, kāpēc mājdzīvnieki bieži gaida pie bļodas, kad tuvojas maltīte, kā arī var palīdzēt labāk saprast, kā dažādas slimības ietekmē smadzeņu entorinālo garozu.

Uz augšu