Pedagoģe: Mūsu profesija nav grūtāka kā citas

Skolotāja Granata

FOTO: Publicitātes foto

Nesen publicētajā pētījumā par skolu reitingiem secināts, ka eksāmenu atzīmes nav izcilākais skolas kvalitātes rādītājs, jo nerāda individuālo izaugsmi. Arī pedagoģe un Neatkarīgās izglītības biedrības biedre Inguna Granta, kura ieguvusi atzinību par savu darbu, un skolojusi godalgotus audzēkņus, norāda - ne tikai tās skolas, kurām ir augsta vieta reitingā, ir labas un sniedz kvalitatīvu izglītību. Lai to izvērtētu, jāņem vērā arī ikdienas mācību process, ārpusklases aktivitātes, pedagogu darbs, tas, kādi bērni mācās skolā, un citi aspekti. Patiesībā ļoti daudz ir atkarīgs arī no pedagoga un viņa personības, jo tieši skolotājs var sniegt lielu ieguldījumu bērnu izaugsmē un būt noderīgs viņu dzīvēs. Tā arī ir viena no labākajām lietām šajā profesijā. Vēl par profesiju viņa saka – tā nav grūtāka, kā citas, galvenais ir prast saskatīt sava darba augļus.

Mīti par mazajām skolām

Mani tāpat kā daudzus Latvijā satrauc jautājums par mazo skolu slēgšanu. Es vienmēr esmu iestājusies par mazajām skolām, īpaši lauku reģionos, jo uzskatu, ka ikvienam ir tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Arī laukos ir jābūt skolām, kuras ir kvalitatīvas, tāpēc ir nepieciešama katras skolas izvērtēšana, kas, protams, ir laikietilpīgi. Šobrīd attiecībā uz mazajām skolām sabiedrībā valda dažādi mīti. Ir aplami domāt, ka mazās skolās ir nekvalitatīva izglītība, ka mācību procesam netiek pievērsta pietiekami liela uzmanība. Tie ir mīti, ka mazās skolās audzēkņi lielākoties nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, bet pašas skolas atrodas aizmirstos nostūros. Taisnība, ka Latvijas laukos ir pagasti, kuros dzīve grozās ap skolu. Un tas ir saprotami, jo skolas audzēkņi kopā ar skolotājiem veido lielu iedzīvotāju daļu. Ja pagastā vai ciemā nav kultūras nama, ir tikai normāli, ka skola ir arī kultūras dzīves centrs.

» Pie mājasdarbu pildīšanas nevajadzētu pavadīt daudz laika, bet realitāte ir cita

Kā jau minēju, tas ir mīts, ka mazo skolu audzēkņi lielākoties nāk no nelabvēlīgām ģimenēm. Nenoliedzami, ir skolas, kurās pedagogi vai direktori vienlaikus veic arī sociālo darbu, bet tas nav tikai mazo skolu fenomens. Ja šis sociālais darbs netiks veikts, skola pagrims. Līdzīgas situācijas ir arī lielās pilsētu skolās, taču kopējais bērnu skaits ir daudz lielāks, tāpēc problēma nav tik izteikta. Ja klasē ir gandrīz 30 bērni, no kuriem dažiem ir sociāla rakstura problēmas, tas nešķiet daudz, bet, ja klasē ir mazāk kā desmit bērni, situācija šķiet daudz dramatiskāka. Tāpēc šādas lietas nedrīkst vispārināt.

Individuāla pieeja un ģimeniskums kā priekšrocība

Zināmā mērā vēl viens mīts ir ekonomiskais ieguvums no mazo skolu slēgšanas. Kas tad sastāda lielākās izmaksas? Ēku uzturēšana, īpaši, skolās, kuras atrodas senās pilīs vai lielās padomju laika ēkās. Ja skolā mācās mazāk par 100 bērniem, tad, protams, racionālāk ir izvēlēties ēku, kas domāta nelielam cilvēku skaitam. Kas attiecas uz pedagogu atalgojumu, tad šobrīd ir izplatīta prakse, ka mazo skolu skolotāji apvieno darbus vairākās skolās, tāpēc nedomāju, ka vienas skolas aizvēršana kaut ko būtiski mainīs. Izglītība nav ražošanas nozare, tā nedod tūlītēju peļņu un automātisku pienesumu ekonomikā, taču ilgtermiņā tās pienesums ir ļoti būtisks. Iespējams no malas var šķist, ka nozare tikai patērē budžeta līdzekļus, taču paraudzīsimies ilgtermiņā – pati sabiedrība arī ir pedagogu darba augļi.

Atgriežoties pie mazajām skolām, gribu uzsvērt, ka tām ir arī virkne priekšrocību, piemēram, individuāla pieeja katram bērnam. Skolā ar nelielu skaitu bērnu katru pamana un uzklausa, ko lielā skolā ir daudz grūtāk izdarīt. Tāpēc nelielās skolās nereti ir vieglāk arī bērniem ar mācību traucējumiem. Vēl viens pluss ir ģimeniskuma sajūta, taču no otras puses atkal rodas jautājums – vai tas ir nepieciešams? Mēs dzīvojam konkurences laikmetā, taču, mācoties mazā kolektīvā, konkurences izjūta nereti iztrūkst. Šie bērni, pēc skolas absolvēšanas, nonākot plašākā vidē, piemēram, universitātē, var apjukt, jo ir pazudusi personīgā attieksme, pie kuras tik ļoti ir pierasts.

Pedagoga personības nozīme

Manā darba pieredzē bijušas gan lielas pilsētas skolas, gan neliela lauku skola un varu teikt, ka ļoti liela nozīme un ietekme ir arī skolas direktoram un pedagogiem. Ja skolas vadība un skolotāji ir aktīvi, gatavi ziedot savu laiku un meklēt iespējas, tad arī mazā skolā bērns var gūt plašu skatījumu un interesantu pieredzi caur dažādiem projektiem un pasākumiem. No skolotāja personības ir atkarīgs ļoti daudz, jo ir pedagogi, kuri, mācot vienu priekšmetu, spēj iedot bērnam arī pasaules redzējumu un dziļāku izpratni par lietām.

Mīti, ko rada skolu reitingi

Skolotāju faktors ir ļoti svarīgs, taču tas neatspoguļojas nevienā reitingā. Pavisam nesen publicētie skolu reitingi atkal izsauca plašas debates, taču es gribētu aicināt neuztvert tos par vienīgo un absolūti pareizo kritēriju. Lielai daļai pedagogu šie reitingi uzdzen šausmas – tie ir svarīgi skolām, kuras ir topu augšgalos, bet skolām, kuras tajos nav iekļautas, nereti sagādā galvassāpes. Protams, ir nepieciešama mērīšanas sistēma, taču nevajag uzskatīt, ka tikai tās skolas, kuras ir reitingu augšgalā, ir vienīgās labās skolas. Tas ir vēl viens mīts! Ir Draudzīgā Aicinājuma Skolu reitings, kurā skolas tiek sadalīts grupās, nošķirot lielās un mazās skolas, pilsētu un reģionu skolas u.tml., un tās tiek vērtētas pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem. Jāsaka, ka šis, iespējams, ir saudzīgākais no reitingiem, turklāt, pateicoties dalījumam grupās, arī mazajām skolām ir iespējas demonstrēt labus rezultātus, ko tās gadu no gada arī pierāda. Skolu reitingā, ko piedāvā Ata Kronvalda fonds, tiek ņemti vērā olimpiāžu rezultāti – šeit daudz lielākas izredzes ir tām skolām, kuras veic audzēkņu atlasi pirms uzņemšanas. Skola, kura nav reitinga tabulā, nebūt nav slikta skola. Tas nav nosakāms tik viegli, ir jāņem vērā dažādi aspekti – ikdienas mācību process skolā, kādas ārpusklases aktivitātes tiek piedāvātas bērniem, kādi pedagogi strādā un kādi bērni mācās attiecīgajā skolā. Vairums mazo skolu ir tieši pamatskolas, kuras netiek iekļautas nevienā reitingā, tāpēc par tām ikdienā dzirdam mazāk. Šo skolu popularizēšanā un atpazīstamības veicināšanā liels darbs ir jāiegulda tieši pedagogu kolektīvam, vadībai un pašvaldībai.

Nenoliedzami pedagoga darbs lielā un mazā skolā atšķiras – ja skolā ar lielu skaitu audzēkņu, pedagogs var nodrošināt pilnu slodzi, mācot tikai vienu priekšmetu, tad mazā skolā var gadīties, ka skolotāji apvieno vairākus priekšmetus. Tas nav slikti, jo ir vieglāk īstenot kompetencēs balstītu mācīšanos un skolotājam ir vieglāk plānot mācību procesu. Jāpiebilst, ka priekšmetu savienošana nenozīmē, ka bērni saņem mazāk. Viss atkarīgs no skolotāja – no tā, cik daudz viņš var un vēlas izdarīt. Skolotāju kvalitātes jautājums ir būtisks arī lielajās skolās.

Skolotājs ir līderis, kurš var mudināt, ietekmēt un ieguldīt

Es šajā profesijā strādāju jau 13. gadu, un arī pati sev esmu kādreiz jautājusi – kāpēc izvēlējos šo profesiju? To parasti jautāju brīžos, kad vakaros pavadu vairākas stundas labojot darbus un plānojot mācību procesu nākamajam periodam. Ja vēlies, lai tavas stundas būtu interesantas un jēgpilnas, ir jāiegulda enerģija un laiks, kuru nereti jāatņem savai ģimenei. Taču tajā pašā laikā man ir skaidra atbilde, kāpēc es esmu skolotāja! Jo skolotājs ir līderis, kurš var mudināt, ietekmēt un ieguldīt katra bērna attīstībā. Pedagogs nedrīkst būs vadītājs pēc principa – skaldi un valdi! Jāprot vadīt gudri, neraugoties uz bērniem no augšas. Acu skatieniem ir jābūt vienā līmenī, pie bērna nevar iet ar nostāju – tikai es visu zinu labāk. Bērns to uzreiz jūt un pretojas. Atrodot pieeju bērnam, pavisam drīz var redzēt atdevi un rezultātus, arī mazās lietās. Ne katrs bērns kļūs par olimpiāžu laureātu, bet, ja bērns, kurš, uzsākot skolas gaitas bijis kautrīgs un nerunīgs, pēc laika pats sāk sarunu ar skolotāju un skolasbiedriem, uz to ir jāraugās kā sasniegumu.

Esmu lepna būt pedagoģe

Skolotāja profesija ir laba un noderīga ikviena bērna dzīvē, lai gan rezultātus ne vienmēr ir iespējams pamanīt uzreiz. Bet tie brīži, kad saņemu ziņas no maniem bijušajiem skolēniem, kad viņi vienkārši atnāk ciemos aprunāties, kad redzu viņu panākumus turpmākajā dzīvē, atgādina par to, kāpēc ir labi būt skolotājai. Esmu lepna būt pedagoģe, lai gan nekad neskrienu ar karogu pa priekšu, lai šo vēsti visiem paziņotu. Gadās situācijas, kad cilvēki no malas, uzzinot par profesiju, attiecas pret skolotāju kā pret nabadziņu. Bet mēs tādi neesam! Mums nav grūti, tā nav grūtāka profesija kā citas. Arī baņķieriem un pārdevējiem mēdz būt grūti. Protams, pedagogu atalgojums Rīgā un mazpilsētā atšķiras, taču tajā pašā laikā ir skolas novada vai reģionu pilsētu centros, kur, pateicoties pašvaldību piemaksām, pedagogu algas ir lielākas, nekā dažviet Rīgā.

Skolotājam ir jābūt dzīvam

Domāju, ka viens no atslēgas vārdiem pedagoga profesijā ir sadarbība – jāspēj sadarboties gan savstarpēji, gan ar skolas vadību un, protams, arī ar bērniem. Sadarbības ceļā var sasniegt lielus mērķus. Un vēl pedagogam vienmēr ir jāmācās – no savas pieredzes, no kļūdām, no kolēģiem un bērniem. Reizēm vienkārši ir jāieklausās bērnos un viņi paši pateiks, kā rīkoties. Nevajag būt necaursitamam mūrim – tas nav skolotāja uzdevums. Skolotājam ir jābūt dzīvam, un, ja ir sajūta, ka dzirkstele sāk dzist, iespējams par labu var nākt vides maiņa uz kādu laiku. Mums nereti šķiet, ka labi ir tur, kur mūsu nav. Daudziem mazo skolu skolotājiem šķiet, ka lielākā skolā ir viegli, un otrādi taču reizēm ir jāsaprot, kā ir citur, lai gribētos atgriezties savā vietā. Savukārt tos, kuri vēl tikai domā par pedagoga profesijas izvēli, es vēlos aicināt nākt un pierādīt savu varēšanu un līdera spējas, parādīt sevi tā, lai darba augļus ierauga visa valsts, lai lepojas gan draugi un ģimene, gan skolēni. Jo galu galā – skolotājs ir līderis un noteicējs pār procesu.

Uz augšu